Piektdien, 25. novembrī, notiks Iecavas vidusskolas 140 gadu jubilejas svinības, vēsta mācību iestādes direktore Agra Zaķe.
Pirms pieciem gadiem svinētajā skolas dzimšanas dienā galvenā tēma bija skolas vēsture laiku griežos, bet šoreiz rīkotāji izvēlējušies pārmaiņu un nākotnes tēmu. «Esam izdevuši «Labo darbu burtnīcu», kurā katrs pedagogs vēsta par skolas, audzēkņu un paša attīstībā ieguldīto,» stāsta direktore, «svētkus svinēsim kā liela ģimene kopā ar draugiem un lūgtajiem viesiem.»
Daudz laika
Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» 12. klases skolēni Katrīna Karele, Betija Celitane un Kristaps Anspoks, kā arī desmitklasnieks Hugo Huberts Puriņš atzīst – 140 gadi uz cilvēces vēstures fona ir īss periods, bet jauniešiem tas šķiet ilgs laiks. Kristaps teic – tik daudz notikumu bijis, tik daudz pārdzīvojumu cilvēkiem.
«Varam iztēloties, ka pirms simts gadiem bija Pirmais pasaules karš, un skola veidojās vēl 40 gadus senā pagātnē. Mēs te esam pavadījuši ne vairāk kā desmit gadus,» vērtē Hugo. Katrīna secina – mācību gados varēja redzēt, kā mainās skolas sabiedrība, uzskati, cilvēki, principi.
«Mainījusies skolas būtība – cilvēki nāk nevis tukši pavadīt laiku, bet iemācīties īstas zināšanas. Agrāk dzirdēju – eju uz skolu tikai tāpēc, lai tiktu uz augstskolu vai «profeni». Tagad cita domāšana – jauniešiem izglītība vajadzīga, jo būsim atbildīga sabiedrības daļa. Dažam ar astotnieku nepietiek, jālabo par devītnieku, lai pēc tam tiktu labākā izglītības iestādē!» stāsta Hugo.
Katrīna, Betija un Kristaps piekrīt, ka tas bija īpaši jūtams pamatskolas gados, kad cīnījušies par labākām atzīmēm, bija augstākā motivācija mācīties. Kristaps nosmej – tagad virs septiņi turamies! Viņam vērtīgs jaunums šķiet pēdējo gadu apmaiņas programmas, kas ļauj iegūt plašāku redzesloku.
Mājās novelk kurpes
Katrīnai mīļākā vieta skolā ir klases garderobe: «Mēs tur esam jau astoto gadu, gandrīz katru gadu kaut kas mainās. Citi sēž bibliotēkā, mēs grozāmies garderobē.» Hugo patīk ķīmijas kabinets, jo tajā «jūtos gudrs»: «Otra mīļākā vieta man ir ēdamzāle, kā citādi!» Skolā ir jauna ķīmijas laboratorija, kurā vairs nesmird pēc sēra vai sālsskābes, smejas jaunieši. Pēdējos gados saremontētas daudzas klases, vietām vēl smaržojot kā būvmateriālu veikalā.
Katrīna gan piebilst – vēstures kabinetā pēc remonta pazudusi «vēstures aura». Jaunieši atminas, ka iepriekš uz paaugstinātās katedras klases priekšā spēlēts pat teātris un atbildēšana likusies īpaši svarīga.
Betija atklāj: «Man vienmēr patikusi sajūta mūzikas kabinetā. Tur ir tik daudz piedziedāts, izdziedāts no mazām klasēm ar kori un mācību stundās!»
Pašsaprotami, ka skola mums liekas laba, apliecina jaunieši. Hugo smejas: «Skola ir jāuzskata par otrajām, trešajām vai ceturtajām mājām. Mans klasesbiedrs otrajā klasē novilka kurpes, jo jutās kā mājās!»
Brīvība un cieņa
Katrīna stāsta, ka dzīvīgumu un brīvības sajūtu ikdienai piešķir tematiskās nedēļas – novembrī bija dienas, kad apģērbā izmantoti tautiski vai citādi elementi. Hugo rāda pastalas, meitenēm bijuši tautastērpa svārki un saktas. Betijai ir čigāniski košs lakats, un jaunieši atminas priekšgājēju stāstus par divplūsmu skolas dzīvi padomju laikā, kad latvieši «krievu korpusā» nedrīkstēja rādīties. Iecavas vidusskola ir lielisks piemērs integrācijai, jo nacionāli kašķi te aizmirsti jau sen, cilvēki saprotas un ciena cits citu.
Māju sajūtu rada cilvēki – skolotāji, kuriem tas ir svarīgi un kuri ļoti cenšas, par to visi četri ir vienisprātis. Svarīgs arī labs ēdiens, piebilst puiši. Skolotāju patiesā interese par jauniešiem, viņu piedzīvoto, viedokļiem, izpratne par audzēkņu mērķi, prasme pajokot un saprast humoru esot labākās īpašības.
Jaunas idejas
Pie visa pārpilnības un ērtībām, ko skolā var baudīt, tomēr ir dažas lietas, ko jaunieši labprāt dāvinātu skolai jubilejā. Hugo izvēlētos koku stādus, jo tas rāda nākotnes skatījumu. Betija un Katrīna dāvinātu lielu spoguli novietošanai meiteņu labierīcībās. «Agrāk tāds tur bija, bet to noņēma, lai mēs neietu mazo bērnu tualetē,» stāsta Katrīna, «mēs dāvinātu jaunu, lai meitenēm ir, kur pavadīt starpbrīžus. Tā ir vajadzīga lieta.»
Kristaps izremontētu vēl vecajā standartā palikušās 3. korpusa zēnu tualetes – tur valdot «padomjlaika smaka». Hugo min labu ventilācijas sistēmu, kas pēc renovācijas ēkā ir ļoti vajadzīga. Katrīna stāsta, ka reizēm klasē grūti elpot, taču ir bērni, kas neļauj vērt vaļā logus, līdzīgi kā seniori sabiedriskajā transportā. Puiši piebilst, ka laba ventilācija ir vajadzīga, pat virinot logus, sevišķi renovētā ēkā, jo tagad telpās nereti šķiet par karstu.
Hugo gribētu arī sasniegumu sienu, kur varētu uzlikt ne tikai mācību un sporta izcilnieku bildes, bet arī dažādu jomu profesionāļu iecavnieku veikuma aprakstus, kas dzīvē izdarījuši ko vērtīgu. «Lai skolēni redzētu, uz ko tiekties,» pārliecināti visi.
Novēlētu saviem bērniem
Nākotne šķiet gaiša, jo jaunieši teic – viņi Iecavas vidusskolā labprāt redzētu nākotnē mācāmies savus bērnus. Katrīna smaidot atklāj: «Esmu par to jau domājusi, izvēlējusies, kura klases audzinātāja būtu labākā. Mūsu klasē ir meitenes, kas plāno kļūt par sākumskolas skolotājām. Kāda no viņām varētu būt manu bērnu audzinātāja – kāpēc ne?!»
Skolēni rakstījuši katrs savu vēlējumu skolai jubilejā 140 vārdos. Betija un Hugo to pauduši dzejā. Ielūgumā uz svētku svinībām ir latviešu valodas skolotājas Marutas Lasmanes vadībā tapis akrostihs no vārda «satiksimies» ar sirsnīgu vēlējumu. Iecavas vidusskolas kolektīvs sveic svētkos agrāko gadu absolventus un bijušos darbiniekus, aicinot svinēt kopā.
UZZIŅAI
Svinības skolā
Programmu piektdien, 25. novembrī, pulksten 15 ievadīs Sarkanās skolas atvēršana, kur varēs apskatīt mācību iestādes muzeja krājumus.
No pulksten 16 bijušie absolventi gaidīti Baltajā skolā – Iecavas vidusskolas galvenajā ēkā. Varēs apskatīt skolu, kas ik gadu piedzīvo labas pārmaiņas.
Sanākušos reģistrēs no pulksten 18.
Pulksten 19 sāksies svinīgais sarīkojums ar priekšnesumiem un apsveikumiem.
No pulksten 21 ritēs absolventu atkalsatikšanās groziņvakars.
