Katram pasaulē ir savas mīļās vietas, kurām pieder sirds un atmiņas, kas neizplēn līdz pat mūža novakarei. Tā varu sacīt par Budbergu, kur ir mana dzimšanas vieta, kur ritējušas pamatskolas un jaunības gaitas, kur joprojām ir savi mīļi stūrīši un mīļi cilvēki. Tādēļ nevaru vienaldzīgi lasīt publikācijas par Mežgaļu pamatskolas iespējamo likteni, jo šī mācību iestāde ir vienīgā tuvākā arī Budbergas bērniem.
Vai svarīgi tikai skaitļi?
Izskanējis daudz un dažādu apsvērumu, izteikšu savējos. Vispirms – mūsu Latvijas jebkuram nostūrim ir vajadzīgi gados jauni cilvēki, kas notur laukus dzīvīgus. Mežgaļu variantā saduras vitālo laucinieku intereses par savu bērnu izglītības nodrošināšanu un pragmatisms, kas prevalē institūciju piedāvātajos risinājumos. Ja mēs skatāmies no pašlaik valsts mērogā ievirzītās skolu optimizācijas viedokļa, tad Mežgaļiem nav nākotnes, jo bērnu ir maz. Bet vai tāds kritērijs var būt vienīgais, īpaši runājot par Budbergas jaunāko paaudzi?
Lūkojoties patiesībai acīs un pieņemot optimizācijas perspektīvu, var paredzēt, ka būs jaunā paaudze, kas paliks bez izglītības, jo ne visas ģimenes spēs savas atvases palaist uz tālākajām mācību iestādēm, proti, Griķu pamatskolu vai Bausku. Vēl skumjāk, ja vietējie iedzīvotāji, kas izveidojuši un iekopuši Budbergā, tas ir, Latvijas un Lietuvas pierobežā, savas saimniecības, būs spiesti pārcelties uz dzīvi citur, lai būtu droši par bērnu izglītību. Pārcelšanās pat nav iespējama, jo daudz līdzekļu, enerģijas un darba ielikts zemes sakopšanā, atkarojot to no vecu māju drupām un aizaugšanas. Kā pārvietot to, kas sakārtots uz ilgu mūžu?
Kā jutīsies pirmklasnieks?
Vēlos atgādināt pagātni, kad Budbergā bija pamatskola, kuras absolvente esmu. Jau tolaik bērnu skaits ruka mazumā. Tie, kuri mācījās vēl pēc manis, mēroja ceļu uz Mežgaļiem vai Jaunsauli, lai pabeigtu pamatskolu. Palika pirmās četras klasītes. Paši mazākie skolasbērni paguva iejusties mācību gaitās bez lieka stresa. Pieaugot viņi devās tālāk uz iepriekš minētajām mācību iestādēm.
Kāda nākotnes aina paveras pašreizējai budberģiešu jaunākajai paaudzei, ja viņu Brunavas pagastā vairs nebūs savas skolas, jo Mežgaļi pašlaik ir vienīgā? Pa katastrofālu zemesceļu, ko diezin vai tuvākajā laikā valsts apņemsies sakārtot par labi izbraucamu, ļoti agrā rītā pēc pulksten sešiem būs jādodas gaidīt iespējamo skolēnu transportu. Iespējamo, jo pastāv variants, ka bērniem būs jāizmanto sabiedriskais autotransports. Kurš jutīsies droši, tā palaizdams pirmklasnieku uz skolu?
Atkal pieminēšu optimizāciju. Vai izglītība, bērni, viņu vecāki pakļaujas optimizācijai bez izņēmuma, neņemot vērā vietējos apstākļus? Tikai no galvaspilsētas ierēdņu kabinetiem skatoties, skaitļi ir tie svarīgākie. Dzīve kādā nostūrī un par turieni iekarsuši ļaudis traucē. Manuprāt, budberģiešu aktivitāte par skolas statusu ir apsveicama.
Pēc publikācijām «Bauskas Dzīvē» varēja noprast, ka novada domes deputātiem izbraukums uz un pa Budbergu bija kaut kas pirmreizējs. Tad kāds priekšstats par konkrēto situāciju var būt optimizatoriem no Rīgas?
Vīzijas meklējumiem jābūt
Mežgaļu skola pašlaik ir kā patvērums dažādu sociālo slāņu atvasēm. Komentāros nākas dzirdēt nicinošu vērtējumu par mazajām lauku mācību iestādēm. Par to var diskutēt, bet šajā pašā nomales skolā ir veidojušās valstī un starptautiski pazīstamas personības. Tagad jau cienījumu vecumu sasniegušās māksliniece Ārija Fatare-Ēmane, bioloģe Irēna Fatare, uzņēmējs un Parīzes–Dakaras rallija dalībnieks Jānis Āzis, vēl gluži jaunā izcilā matemātiķe Annija Varkale. Arī prasmīgi Brunavas pagasta zemes kopēji dzīves pamatu ieguvuši Mežgaļu skolā. Varētu nosaukt vēl citus uzvārdus.
Saprotams, ka Bauskas novada pašvaldībai nav vienkāršs uzdevums izlemt mācību iestāžu nākotni. Vai patlaban Latvijai tik raksturīgās runas par naudas trūkumu gandrīz jebkurā dzīves jomā būtu attiecināmas arī uz cilvēkiem, kuri raduši patvērumu savā zemē, kuri grib, lai tai būtu nākotne un itin nemaz nevēlas laimi meklēt svešumā? Uzskatu, ka laba griba un situācijas detalizēta analīze, apsverot ne tikai bērnu skaitu, bet arī faktu, ka pagastā ir jābūt tālejošākai vīzijai par vienu mācību iestādi, ļaus justies mierīgāk gan iedzīvotājiem, gan vecākiem, gan pedagogiem.
