«Bauskas Dzīve» iesaka Pētera Hēga sen uzrakstīto grāmatu «Smillas jaunkundzes sniega izjūta», kurā centrālā metafora ir sniegs un bezgala daudzās, dažbrīd cita citu izslēdzošās asociācijas, kas ar to saistītas.
Viszemākā gaisa temperatūra Latvijā bija -43,2 °C un tika reģistrēta 1956. gada 8. februārī Daugavpilī. Pasaulē viszemākā gaisa temperatūra apdzīvotā vietā – mīnus 71,2 grādi – reģistrēta Oimjakonas ciemā Jakutijā (Krievijas Federācija) 1924. gada ziemā.
Īpaša parādība ir sniega slīdēšana. Lai ar ragavu palīdzību slīdētu pa sniegu, ir jāpatērē 10 reizes mazāk enerģijas, nekā lai pārvietotos ar riteņiem. Vislabākā slīdēšana ir pa sausu sniegu, kura temperatūra ir ap 0°C. Temperatūrai pazeminoties, berzes koeficients palielinās un slīdēšana kļūst grūtāka.
Sniegpārslu fenomens ir fascinējis daudzus zinātniekus un filozofus, bet savu dzīvi sniegpārslu pētīšanai un iemūžināšanai veltījis un tādējādi kļuvis par vēstures fenomenu Sniegpārslu vīrs, amerikānis Vilsons Bentlijs (1865–1931). Pēc ilgiem eksperimentiem viņam izdevies nofotografēt pirmās sniegpārslas, šim nolūkam attīstot īpašu procesu – sniegpārsliņu ķeršanu uz melna samta, jo citādi tās acumirklī izkūst pat mīnus grādos. Viņš iemūžinājis vairāk nekā 5000 sniegpārsliņu un iemantojis mikrofotogrāfijas pioniera slavu.
Sniegpārslas definīcija: «Daudzu sasalušu ledus kristālu aglomerāts, kas krīt caur Zemes atmosfēru.» Caurmēra sniegpārsla ir aptuveni centimetru liela un sastāv no 180 miljardiem ūdens molekulu. Parasti sniegpārsliņām ir sešstaru zvaigznītes forma. Jaunākie pētījumi ar digitālo tehniku apliecina to, ko ļaudis nojauta jau sen, – nav divu pilnīgi vienādu sniegpārslu.
Kopš 1887. gada 28. janvāra par pasaulē lielāko sniegpārslu oficiāli atzīta milzu pārsla, kas tika atrasta Kiofas fortā Montānas štatā (ASV). Tā bija 38 centimetrus plata un 20 centimetru bieza. Vietējais rančo īpašnieks, kas vēroja puteni, pēc tam novērtēja, ka sniegpārslas bijušas «lielākas par piena kastroļiem». Visticamāk, tas bijis sniegpārslu konglomerāts, kādi veidojas diezgan bieži.
Kad sniegs un aukstums apgrūtina barības atrašanu, dzīvniekiem ir izstrādājušies dažādi paņēmieni, kā izdzīvot bargajos apstākļos. Dažas sugas, piemēram, gājputni, dodas uz siltākām zemēm. Citi, piemēram, sīļi, ūdensžurkas un vāveres, sagatavo ziemai pārtikas krājumus. Daži mēģina iztikt ar to, kas atrodams. Un visbeidzot ir dzīvnieki, kuri dodas ziemas guļā.
Lielākie ziemas guļas eksperti mūsu platuma grādos ir eži un sikspārņi. Abi dzīvnieciņi pārstāv zīdītājus, kuru ķermeņa normālā temperatūra svārstās ap 37 – 38 grādiem. Tiklīdz ezis vai sikspārnis iekārtojies ziemas guļai piemērotā migā, viņa temperatūra stipri samazinās. Tā pazeminās līdz četriem grādiem, kas ir pietiekami zema, lai izvairītos no apsaldēšanās. Vienlaikus šie dzīvnieki gandrīz pārstāj elpot – stundā elpa tiek ievilkta tikai dažas reizes, bet sirdsdarbība palēninās līdz desmit sitieniem minūtē (normālā stāvoklī sirds ritms ir aptuveni 300 sitienu). Dzīvnieki parasti iztiek ar taukiem, kas organismā uzkrājušies vasarā un rudenī.
Sniegs un ledāji klāj aptuveni 10% lielu laukumu no mūsu planētas. 75% no visa pasaules saldūdens ir sastopams ledāju vai sniega veidā.
Zinātnieki vairākus gadus pētījuši ziemā dzimušo bērniņu veselību un nonākuši pie secinājumiem, ka visiem aukstajā gadalaikā pasaulē nākušajiem mazuļiem ir līdzīgas organisma reakcijas uz auksto laiku un ir zināmas kopsakarības veselības jomā: ziemā dzimušie slimo biežāk; viņiem ir grūtāk ceļot, mainot laika joslas; decembrī dzimušie ir ilgdzīvotāji; ziemā biežāk dzimst pirms laika; šiem cilvēkiem ir lieliska atmiņa.
Ir arī cilvēki, kuri baidās no sniega. Šīs bailes sauc par kionofobiju.
Ledus vīram dānim Vimam Hofam ir īpašas attiecības ar sniegu un aukstumu – viņš to pakļauj lielākā mērā nekā jebkurš cits. 2009. gadā Ledus vīrs veica pasaulē aukstāko maratona skrējienu, skrienot basām kājām (tikai sporta šortos!) pa sniegu un ledu. Skrējiens notika Somijā, aiz Polārā loka, kur gaisa temperatūra bija gandrīz mīnus 20 grādi. Četrdesmit divus kilometrus viņš pieveica piecās stundās un 25 minūtēs. Tādā pašā «ekipējumā» Hofs ir uzkāpis Kilimandžāro virsotnē un izturējis stundu un 44 minūtes ledus vannā. Viņam pieder 18 pasaules rekordi.
Teiciens «balts kā sniegs» nav absolūta patiesība – kā jau tas ir ar daudzām šķietami neapgāžamām patiesībām. Patiesība ir tā, ka faktiski sniegs ir bezkrāsains. Sniega kristālu sarežģītā uzbūve veido neskaitāmas sīciņas virsmas, no kurām efektīvi atspoguļojas gaisma. Tas mazums saules gaismas, ko sniegs absorbē, piešķir tam baltu izskatu.
Avoti: žurnāls «Ilustrētā Zinātne»; neogeo.lv; calis.lv; wikipedia.org
