Apciemojis savu kaimiņu, atradu viņu mazajā darbnīcas istabiņā krāsojam ragaviņas spilgtā salātzaļā krāsā. Tās nebija bērnu ragaviņas, bet daudz lielākas, ar tādām varētu pārvadāt preces.
– Vedīsi pārdot kartupeļus?
– Jā, bet kad sāku tās izgatavot, doma bija pavisam cita. Piesēdi, izstāstīšu.
Atnesis glāzītes un puslitra pudeli ar dīvainu pelēkā krāsā ietonētu etiķeti, uz kuras ar lieliem burtiem bija rakstīts «šmakovka», viņš salēja.
– Esi tādu dzēris?
– Nē.
– Nu tad – priekā! Lai piepildās mūsu vēlmes un laimīgu jauno gadu!
Dzēriens bija stiprāks par 40 grā-diem, bez jebkādas smaržas. Varēja just mazliet saldumu un tikko manāmu brūnu nokrāsu, kas, šķita, radusies no grauzdēta cukura. Bet pēc kvalitātes tas bija liekams blakus skotu viskijam.
– Kur tu to dabūji?
– Pilsētās, kad notiek tirgus diena, to viegli sameklēt. Bet pastāstīšu par ragaviņām. Redzi, mūsu gados, gribi vai negribi, apciemo doma par citiem medību laukiem, un tad es iedomājos, ka mani sagrābj kāda slimība. Labi ja tā ir īslaicīga un pārejoša. Bet ja tā sāk tevi mocīt mēnešiem ilgi, ir nepieciešama operācija, kas maksā lielu naudu, bet no cilvēkiem lūgt es nespēju, tad sāku taisīt ragaviņas.
Ir jauks, kluss vakars, uzsnidzis sniedziņš, pie debesīm spīd zvaigznes, piesalst, tu silti saģērbies, iebāz kabatā šmakovku, paņem ragaviņas un aizej uz mežu… Ragaviņas tāpēc – ja es nevarētu paiet, tad par pudeli dabūtu kādu vedēju.
– Un tu to pats izdomāji?
– Grūti pateikt, varbūt bērnībā kaut ko tādu esmu lasījis, bet mēs taču zinām, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
