Aprit simts gadi, kopš Latvijā notika Pirmā pasaules kara nozīmīgākās kaujas – Ziemassvētku kaujas, kurās piedalījās tikko izveidotās divas latviešu strēlnieku brigādes, spējot pierādīt, ka ar latviešu karavīriem jārēķinās kā ar nopietnu militāru spēku. Šajās dienās bieži nācies lasīt iepriekš minētā stila rakstus. Lai cik tas liktos pozitīvi, iedvesmojoši un labi, šis mēģinājums glorificēt krievu ģenerāļu slikti plānoto slaktiņu, kurā strēlnieku zaudējumi bija 9000 karavīru, atgādina kaimiņu lielvalsts propagandas leģendas.
Es uz Ziemassvētku kaujām raugos citādāk. Uzskatu, ka kara glorificēšana nav mūspusei raksturīga – tās zemes iedzīvotājiem, kam ārvalstu agresija vienmēr ir darījusi daudz ļauna, tas nav vajadzīgs.
Ziemassvētku kauju «varonību» noteica savulaik divi faktori – krievu propagandistu radītā cerība, ka izdosies atbrīvot Kurzemi, un draudi, par kuriem raksta krievu vēsturnieks Iļja Maksimovs – par nepiedalīšanos kaujās 92 sibīriešus sodīja ar nāvi un simtus aizsūtīja uz Sibīriju. Strēlnieki izvēlējās mirt karalaukā. Padomju laika avoti norādīja, ka latviešiem toreiz radās tāds naids pret krievu ģenerāļiem, ka boļševiku aicinājumu aizstāvēt revolūciju viņi uzņēma ar prieku.
Neiesim šo nāves slavināšanas ceļu, kas pieļauj, ka iedvesmošanai vajadzīga asins jūra. Izvērtēsim pagātnes notikumus un vairāk godināsim uzņēmējus, nācijas veidotājus, valsts neatkarības cīnītājus, kas ar izpratni darbojas, lai rūpētos par valsti un tautu!
