Kādreiz domāju – mūsu valsts dīvainie vēlēšanu rezultāti ar skaļāko solītāju teju pastāvīgo uzvaru ir pārejoša kaite, kas beigsies, sabiedrībai kļūstot gudrākai, novērtējot pie varas tikušo darbus, ne vārdus, nepakļaujoties lētai uzpirkšanai ar nodokļu maksātāju naudu īsi pirms balsošanas utt. Izrādās, tā ir lipīga – drīz pēc «Brexit» vilšanās aizokeāna balsošanā iepriekšējo paaudžu sapelnīto miljardu tērētājs un šovmenis Tramps vislabāk pārliecināja to sabiedrības daļu, kam par savu nepietiekami labo dzīvi nereti tīk vainot citus. Lepēna jau devusies «pieredzes apmaiņā» cerībā atkārtot populisma panākumus vēl vienā Eiropas Savienības valstī.
Nevaru nedomāt par mediju atbildību, jo īpaši valstīs, kur tie ir spēcīgi demokrātijas balsti un sabiedrības viedokļa veidotāji. Izrādās, ne tikai valdošie politiķi, bet arī brīvie ASV mediji, iespējams, vairs nerunā saprotamā «cilvēku valodā». Šķiet, arī Latvijā sabiedrībai tīkamāk ir nevis bojāt garastāvokli ar biedējošiem vēstījumiem par Krievijas mēģinājumiem sanaidot mūs savā starpā vai novadu «ķeizariņu» savtīgajiem lēmumiem, bet veldzēt personiskos mazvērtības kompleksus ar pseidovēstīm par pārdesmit «svarīgu» personu gluži nenozīmīgām privātās dzīves norisēm.
Zinu, ka ir grūti iedziļināties, analizēt, uzdot jautājumus, uz kuriem var saņemt nepatīkamas atbildes, nemitīgi apšaubīt uzpucēto informācijas plūsmu, meklēt, kas tai pamatā, vaicāt vēl un vēlreiz, ja skaidru atbildi negrib sniegt. Taču nav citas izejas, jo drīz atkal būs jāizlemj, kam atdot lemšanu par mūsu naudu un dzīvi vairāku gadu garumā. Populisms ir mānīgs, jo ļauj uz brīdi nerisināt problēmas, bet atrast kādu, uz ko novelt vainu. Taču tam piemīt risks iedot pārāk daudz varas vienās rokās un vispār pazaudēt iespēju lemt pašiem par savu dzīvi.