Pēdējo mēnešu ekonomikas semināros un dažādās sarunās rodas izjūta, ka saskarsme ar Ķīnu un Austrumāzijas valstīm ir realitāte. Vēl pirms vairākiem desmitiem gadu šīs zemes šķita kaut kas neaizsniedzams, mītisks. Taču tagad tās ir līdzās, un jābūt gataviem pieskarties tieši, nevis apbrīnot no attāluma.
«Latvijas Bankas» eksperts Andris Strazds seminārā Jelgavā atklāti pateica – ir jāskatās uz Āziju kā tirdzniecības partneri, jāmeklē sadarbības iespējas. Baušķenieks Aleksandrs Sorohovs Bauskas biznesa inkubatorā parādīja, ka sasaiste ar Austrumāziju ir diezgan tieša, vajag tikai izmantot. Ķīnas tūristi masveidā apmeklē Eiropu, interesējas par mūsu precēm. Ar vilcienu konteiners no Āzijas nonāk Eiropā desmit dienās, ar lielajiem kuģiem – divās nedēļās.
Latviju un Austrumāziju pašlaik vēl nošķir nevis attālumi, bet gan valodas. Pasaules lielākajai nācijai pašlaik neliekas aktuāli mācīties angļu valodu, kādā ierasts sazināties Eiropā, un arī mūspusē ķīniešu valoda ir sveša. Pamazām to gan mācās – ne tikai universitātēs, arī Bauskas 2. vidusskolā.
Gan tie cilvēki, kurus intervēja «Bauskas Dzīve», gan ekonomikas eksperti – visi norāda: Austrumāzija vairs nav teorētisku iespēju zeme, bet reāla sadarbības partnere, kas jāņem vērā gan pasaules politiskā, gan ekonomiskā mērogā.
Pirmajos neatkarības gados katrs ārzemnieks ārpus bijušās PSRS teritorijas bija kaut kas īpašs un nepieredzēts. Tagad tāda pati attieksme ir pret Austrumāzijas pārstāvjiem, kaut gan patiesībā situācija mainījusies. Nav vairs teorētiski jāprāto, vai vēlamies sadarboties ar Ķīnu vai citām Austrumāzijas valstīm. Tagad šī sadarbība ir jāplāno, jāmeklē partneri, jādomā par produkcijas aprakstu ķīniešu valodā. Mūsdienu mazajā pasaulē Austrum-āzijas tirgus, ekonomika un iedzīvotāji jau ir savstarpēji pietuvināti.
