Šonedēļ aizmirsu savā dzīvē īpašu cilvēku apsveikt dzimšanas dienā. Manu īpašo personu sauc Daina, viņai ir drusciņ vairāk par 80 gadiem. Līdz šim neesmu sastapusi nevienu šī vecuma cilvēku, ar kuru vienlaikus var risināt dziļas sarunas, profesionālas tēmas, smieties, jokot, arī sievišķīgi papļāpāt, kopā pasēdēt pie datora, lai ar Gūgla kunga (somu rakstnieces Rozas Liksomas apzīmējums) palīdzību kaut ko interesantu atrastu Dainas dzimtas pētniecības vai jebkurā citā jomā. Saglabāt cienījamos gados tik aktīvu intelektuālo rosību un aizrautību diemžēl neizdodas daudziem. Daina ir laimīgs izņēmums.
Man ir ilgi jādomā, lai nosauktu vēl kādu, kurš nekad nenosoda citus un netenko. Esmu lasījusi teorijas, kas šādu izturēšanās veidu un rakstura īpašību kopumu formulē kā emocionālo inteliģenci. Piekrītu, ka spēja līdzsvarot jūtas un prātu mūsdienās daudziem apzināti izkopta garīgā praksē, bet Dainai tā piemīt dabiski. Sarunās ar viņu ne pašlaik, ne kādreiz, kad pirms 30 gadiem iepazināmies, nav bijis ne izlikšanās, ne samākslotu intonāciju. Arī tad, ja apspriežamie temati ir visnotaļ sarežģīti un katram dialogā iesaistītajam gribas pierādīt savu taisnību.
Man šķiet, ka sarunās ar Dainu starp mums vienmēr ir valdījusi abpusēja «dabas bērnu» atklātība. Viņa ir ļoti smalkjūtīga, vienmēr uztver citu cilvēku noskaņojumu un respektē personisko dzīves telpu. Apbrīnoju Dainas iekšējo spēku. Viņa nekad nesūdzas par dzīvi un nekurn. Daudzi tiecas pēc viņas mierinošās klātbūtnes, it kā gribēdami mīkstā sedziņā ietīties. Paldies, Daina, ka jūsu personības siltā starojuma pietiek visiem!
