Gājputni uz saviem spārniem pāri dienvidu jūrām līdz mūsu ziemeļzemei atnesuši nāvējošu slimību. Par to satraukuma pilnā balsī vaimanā visi, sākot no mazas pašvaldības lapeles līdz galvaspilsētā augstceltņu kabinetos sasēdušajiem ekspertiem. Putnu gripa! Visiem mājas putniem, kuri pacels galvas uz debesīm, lai pasveicinātu silto zemju lidoņus, gals!
Zinātnieki steidz vēstīt, kāds neglābjams posts piemeklēs trīs vistas un viņu gaili privātfermā, ekonomisti biedē ar baisu finansiālo krahu, kādu piedzīvos lielfermu īpašnieki. Izņemot Latviju, šo sērgu gājputni jau paspējuši izkakāt visās pārējās Eiropas valstīs. Ziņu lentēs gan izpaliek statistikas datu apkopojums par tur sabrukušo putnkopības nozari.
Lai nu paliek veterinārija un ekonomika! Mani daudz vairāk satrauc morāli ētiskā sērga, ko putnu gripas piesaucēji iesējuši cilvēkos. Uzraugošajos dienestos darbinieki vai ik dienas saņem elektroniskā pasta vēstules, uzklausa satraukto ļaužu telefona zvanus. «Kaimiņu Anniņa vakar savas sešas vistas bija izlaidusi laukā. Tās brīvi staigāja pa pagalmu no vieniem līdz trijiem pēcpusdienā!» «Natālija vistas netur, iespundētas kūtī, bet izlaiž laukā. Es tās nofotografēju un bildes jums vēstulē pievienoju. Rīkojieties, sodiet manu kaimiņieni!» Līdzīgas vēstules ar konkrēti norādītām «noziedznieku» adresēm, kaitējuma apmēru un teju kategorisku prasību nekavējoties sodīt «nepaklausīgos».
Lūk, tā ir sērga, par kuru uzzinot, kļūst baisi! Tā tik ļoti līdzinās padomju ideoloģijas sakropļotajam zēnam Pavļikam, kuram «gaišās nākotnes» vārds bija svarīgāks par paša tēvu. Salīdzinot ar šo ļaunumu, gājputnu atnestais vīruss ir nieks. No olām izšķilsies jauni cālīši, kuri augs un briedīs mūsu gastronomisko vēlmju piepildīšanai. Kas izārstēs joprojām saindēto domāšanu?
