Ir viens iemesls, kāpēc par padomju laikiem Latvijā daudziem saglabājušās diezgan labas atmiņas – toreiz drīkstēja stāstīt par visu labo, bet par problēmām publiski klusēja, jo bija bail runāt. Tā arī «pozitīvismā» dzīvoja, līdz vadzis lūza.
Tagad līdzīgi laiki dažviet pienākuši pašvaldībās. Valdībai un novadu domēm ieņemot aizvien lielāku lomu cilvēku un uzņēmumu atbalstā un kontrolē, izveidojusies līdzīga situācija – publiski par varas pārstāvjiem saka labu, bet negatīvo pauž tikai anonīmi. Uzmanīgi. Aiz stūra, jo bail. Bail pazaudēt domes pasūtinājumus, pabalstus, zaudēt iespējas attīstīties. Dzīvojam pēc principa – nevis pieprasīt uzlabojumus, bet gan nezaudēt pašlaik iegūto.
Skaļi daudzviet kritizētā demokrātija patiesībā eksistē tikai tad, ja cilvēki ir gatavi atklāti paust savu viedokli un pieprasīt no vadības atbildību. Situācijai, kad klusējam, nerunājam un sabiedrībā tikai «skaļi un kvēli atbalstām mūsu dārgo novada vadību», nav nekāda sakara ar nonievāto demokrātiju. Tā ir atgriešanās komunistu tik ļoti mīlētajos laikos, kad bija tikai viena patiesība un viens «pareizais plāns», kā visiem dzīvi ievirzīt un attīstīt.
Atmodas laikmets savulaik mums deva iespēju pašiem lemt savus likteņus. Labāk vai sliktāk, bet cīnīties par attīstību, par labāku dzīvi. Tāpēc ir vērts padomāt, ko izvēlēties, – vai atkal to novada vadību, kas dara visu «pareizi» un kuru cilvēkiem ir bail kritizēt un pieprasīt uzlabojumus, vai tomēr būt demokrātiskiem un izmantot iespējas, ko pašlaik nodrošina likumdošana. Tikai jums, iedzīvotājiem, ir iespēja izvēlēties, vai gribat, lai dome būtu biedējoši «saimnieki» vai tomēr kalpotu iedzīvotāju vajadzībām un novada attīstībai.
