Pavasaris nāk, upes un strauti pludo saldūdens pārpilnībā, siltuma aizvien vairāk, un tūlīt dobēs augs ēdamais, bet nesen sastaptie cilvēki liek domāt par atbildību, kas mūsdienu patērētāju sabiedrībā vēl ne tuvu nav ierasta.
Paziņa pilsētā apņēmusies spītēt vispārējai bezrūpībai un taupīt ūdeni, trauku un veļas mazgāšanai jau reiz izmantoto lejot spainī un pēc tam tualetes podā. Zināms, ka videi draudzīgās modernās ēkās Eiropā ūdens savākšana no lietus un vairākkārtēja izmantošana ir parasta lieta, bet kundze bez jebkādām papildu iekārtām tā iemanījusies iztērēt par vienu kubikmetru mēnesī mazāk. «Tie pāris eiro man nav tik svarīgi kā apziņa, ka palīdzu Zemei,» pārliecināta taupītāja.
Viņu mainīt ieradumus pamudinājis novadnieka arābu valstī pieredzētais, kad jaunietis saņēmis brīdinājumu – paliks bez dzeramā ūdens, ja vēlreiz dienai piešķirto pudeli pametīs atkritumos neiztukšotu.
Kaimiņiene lauku ciematā par spīti savas paaudzes ieradumiem pārtraukusi sētmalē dedzināt plastmasas atkritumus. «Vairs nevarēju ciest to smaku un izlasīju internetā, ka tas ir briesmīgi kaitīgi gan cilvēkiem, gan dabai,» skaidro seniore, «tagad visiem stāstu, ka tā nevajag darīt. Arī dārzā sagrābtais nav jādedzina, bet jāliek kompostā.»
Ar līdzīgu atziņu no gadu ilgas dzīves Vācijā atgriezusies jauniete. «Kāpēc tur visi var lietot vairākus atkritumu traukus un pārtikas atliekas likt tvertnē, kur tās sadalās dabiski? Visi latvieši ir laucinieki, mums saudzīgai attieksmei pret vidi jābūt dabiski mantotai!» Maksimālisma pārliecībā meitene ģimenes mājā jau novietojusi četrus miskastes spaiņus.
Joprojām nav ierasts Latvijas ikdienā sastapt šādus «lielus cilvēkus», kas aiz sevis atstāj aizvien mazāku «ekoloģisko pēdu», kaut arī vides saudzēšanas labumi, visticamāk, tiks viņu bērniem un bērnubērniem. Taču vēl nav par vēlu.
