Kopā ar trešklasnieku šķirstām dzīvnieku ilustrēto enciklopēdiju. Zēns aizrautīgi komentē: «Ar pandas mazuli es nofotografējos Austrālijā, īstu lauvu un ziloņus pa mašīnas logu redzēju Āfrikā. Ceļojumos mēs vienmēr meklējam dabas parkus.» Rīgas cirkā puika ar sajūsmu ir noskatījies vairākas akrobātu izrādes, bet dresētu dzīvnieku priekšnesumus nekad, jo ģimenē valda uzskats, ka tā ir vardarbība pret dzīvām būtnēm. Viņam arī nekārojas redzēt pērtiķus, kas minas ar divriteni, vai tīģerus, kas lec cauri uguns apļiem.
Daudziem bērniem nav iespēju kopā ar ģimeni apceļot eksotiskas zemes un vērot savvaļas zvērus, taču pilnīgi visiem ir pieejami televīzijas kanāli, kuros par dzīvnieku pasauli var uzzināt tik daudz, cik visos iepriekšējos gadsimtos kopā. Biju patīkami pārsteigta par sabiedrības aktīvo atbalstu grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas aizliedz savvaļas zvēru izmantošanu cirka izrādēs vai atrakcijās. Pagājušajā nedēļā Saeima atbalstīja šos grozījumus. Aizliegums neattiecas uz priekšnesumiem, kuros uzstājas mājdzīvnieki – acīmredzot suņi, kaķi un zirgi.
Cirka izrādes ar dresētiem savvaļas dzīvniekiem 21. gadsimtā, manuprāt, ir nejēdzīgs atavisms. Tam nav vietas civilizētā sabiedrībā, kas vārdos sludina humānu attieksmi pret vidi, bet darbos rīkojas pretēji. Pagājušā gadsimta sākumā, kad cirkā parādījās dresētu dzīvnieku izrādes, bija pavisam atšķirīga situācija. Tolaik galvenais motīvs bija parādīt skatītājiem neredzēto, lepni demonstrējot cilvēka pārākumu pār dabu. Daudzās jomās tagad labi redzam, cik katastrofālas ekoloģiskās sekas ir cilvēku iedomātajai visvarenībai. Prieks par to, ka Saeimas pieņemtie grozījumi ir labas gribas apliecinājums ētiskas problēmas risināšanā.
