Pēdējās nedēļās siltāks kļuvis saules glāsts, piemājas dārza baltajiem sniegpulksteņiem tas jau paguvis pabalināt krāšņumu, bet tulpēm izdzinis ducīgus pumpurus. Zaļu pīķi izbāzušas hiacintes, ziedlapas pavērusi neatvairāmā magnolija, līdz ar dabu mostas arī tīrības gars.
Ikgadējais spodrības mēnesis ir klāt. Šopavasar nerimst tautas balss, kas ik dienu laikraksta tālruņa klausulē ziņo, cik pilsēta netīra un nesakopta. Var saprast atbildīgos dienestus, jo vienā mirklī izmēzt to, kas pa ziemu sagūlis uz ielām, ietvēm, parkos, skvēros un upmalā, ir neiespējami. Vajag pāris nedēļu, lai spožums līdz ar zāles zaļumu un ziedu krāšņumu atklātos urbānajā vidē.
Nomesta čipsu paka, polietilēna maisiņš, tukša skārdene arī paša rokām ir paceļama un ieliekama atkritumu tvertnē. Taču ne visi tā rīkojas. Daudzi gāna sētnieku par laikus nepaveiktu darbu, citi – vietvaru vai jauno paaudzi, kas bezatbildīgi audzināta.
Tad pienāk diena, kad visus brīvprātīgā kārtā aicina apvienoties talkā, lai vāktu to, ko, visticamāk, paši nav piemēslojuši. Kampaņveidīgi lūdz par «cūkmeniem» nepārvērsties, bet ko tas līdz? Pēc nedēļām divām trim aina ir tāda pati. Ar katru gadu kļūst arvien trakāk. Saka gan, ka par to nevajagot brīnīties un bēdāties – jo vairāk mēslu, jo augstāks dzīves līmenis. Taču prieka pamaz, jo vairāk naudas un mantu, šķiet, vien palīdz atrast arvien neskartākas vietas mēslu izbēršanai.
Kāds ir labākais risinājums, lai pieliktu tam punktu – vai lielāks atkritumu nodoklis, augstāki sodi, aktīvāka sabiedrība, «cūkmenu» kāršana pie kauna staba? Varbūt sākt ar pozitīvisma trieciendevu – nevaimanāt, nenosodīt, nekritizēt, bet ikdienā nemēslot un uzreiz savākt kopīgi apdzīvotajā vidē ieraudzītos atkritumus.
