Pirms 27 gadiem pavasaris bija vēss un neganta vēja plosīts. No rīta 4. maijs neatšķīrās no parastas darbdienas. Taču visi juta, ka vakarpusē nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Ātri tikušas galā ar redakcijas uzdevumiem, es un kolēģe steidzāmies uz viņas dzīvokli. Mazajā virtuvītē gluži kā piekaltas vairākas stundas sēdējām pie ieslēgta radio, kas translēja Latvijas PSR Augstākās Padomes sēdi. Neizkustējāmies no vietas, iekams nebija paziņots izšķirošais balsojums un pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
No darba pārnāca kolēģes draugs. Viņa vienīgais jautājums bija par balsojuma rezultātu. Mēs priecīgi iesaucāmies: «138 – par, neviena – pret, bet viens atturējās!» Tagad man šķiet zīmīgi, ka arī slēptākajās domās cilvēki todien neprātoja, kādi būs labumi no ilgi gaidītās brīvības. Jutāmies kā viļņa virsotnē, neuztraucoties, kur tas mūs izmetīs. Laimīgi.
Atceros tikko izplaukušu bērzu un ziedošu kļavu aromātu. Bauska bija klusa – ne cilvēku, ne mašīnu. Pārnākusi mājās, teju vai svinīgi paziņoju meitai, sākumskolas audzēknei, ka Latvija beidzot ir brīva. «Jā, es zinu,» bērns piekrita un pasniedza garu papīra strēmeli, uz kuras bija ievilkti 138 krustiņi, bet beigās – ar krāsu zīmuļiem atainots sarkanbaltsarkans karogs. Aizkustinošā atklātībā viņa pavēstīja: «Klases audzinātāja teica, ka pavadīs visu dienu pie radio, jo citādi neuzzināsim, kas ar Latviju notiks. Pārnācu mājās no skolas un ieslēdzu radio. Nezināju, kā pareizi uzrakstīt visu cilvēku uzvārdus, kas balsoja, tāpēc uzzīmēju labos krustiņus.»
Tagad pēc šādas atzīšanās es droši vien apraudātos, bet tolaik bijām notikumu epicentrā, kad nav vietas ne sentimentam, ne analīzei. Mēs gluži vienkārši saplūdām ar 4. maija notikumiem. Vēl nezināju, ka tādu mirkļu dzīvē būs maz.
