Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, 8. maijs, bija šopirmdien. Kara notikumu sakarā un par Bauskas «aizstāvēšanu» man ir savs viedoklis un sava nostāja, to arī paudīšu.
1941. gada 16. jūlijā, nedēļu pēc Latvijas okupēšanas, Berlīnē pie Hitlera notika apspriede. Pēc šīs apspriedes tādas Latvijas vairs nebija. Viss. Āmen! Tās vietā Ostlandes ģenerālapgabals. Vācu zeme.
Politiskās spēles
Drošības dienestu pārbaudītiem, cienīgiem latviešiem sākumā pieļāva līdzdalību nacisma sistēmā. Tad arī sākās. Un tagad, pēc daudziem gadiem, arī sākās vietējās politiskās spēles par tā saucamo Bauskas aizstāvēšanu 1944. gadā vai Bauskas glābšanu. Tajā laikā vācieši Ziemeļeiropā bija zaudējuši trešo daļu sauszemes karaspēka. Jau 6. jūnijā sabiedrotie vācu aizmugurē atklāja otro fronti. 20. jūlijā atentāts pret Hitleru. Rietumnieku atbalstītā padomju armija vairs nav apturama. Nacistu agonijas sākums. Šādā situācijā Bauskas patrioti pamet mājas un brīvprātīgi piesakās grūtā brīdī pirmsagonijā palīdzēt okupantiem.
Viņi saformēti kā latviešu brīvprātīgo vienība vācu armijā. Apbruņoti tikai ar kājnieku ieroču pašu minimumu, kas vēl palicis atkāpjošās armijas noliktavās. Šis neapmācītais raibais sastāvs tiek nodots vācu 215. kājnieku divīzijas komandiera rīcībā. Sargājiet nu, bāleliņi, savu tēvu zemi – krievi nāk!
Militārā ziņā mazspējīgs, kaujām neapmācīts, vāji bruņots sastāvs. Mēmeles tilta galā apriņķa un policijas priekšnieks Uļuks secina, ka nekāda aizstāvēšana te nesanāk, un saprot, ka viņi ir tikai atkāpšanās sedzēji. Izšķirošie ieroči bija tikai vāciešiem. Visu šeit noteica viņi. Uļuks tikai pildīja vāciešu pavēles. Es uzskatu, ka tā bija nevis Bauskas aizstāvēšana, bet Bauskas brīvprātīgo sadarbība un apzināta palīdzība nacistiem, Hitleram grūtā brīdī un palikšana kopā ar tiem, lai arī pirmsagonijā. Šo brīvprātību noteica viņu politiskā orientācija. Tā tas mēdz būt varu maiņās. Par to viņiem Bauskā ar domes priekšsēža Raita Ābelnieka atbalstu tapis piemineklis.
2013. gada septembrī baušķeniekiem pazīstamais Imants Zeltiņš pie šī pieminekļa paziņoja, ka Hitlers bija tāds pats cilvēks kā mēs un nacisti latviešiem daudz palīdzējuši, bet kultūras centrā pateica, ka par tādu Latviju, kāda tā ir tagad, viņš nav cīnījies.
Agonijas glābēji
Kas bija šie «patrioti»? R. Ābelnieks skaidro, ka jauni puiši, saimniekdēli, strādnieki, inteliģences pārstāvji, patriotiskas jūsmas pārņemti jaunieši. Vai tiešām? Tie bija šucmaņi, policisti, aizsargi, Latvijas armijas cilvēki, kuri apzināti sadarbojās ar okupantiem, un citi dēkaiņi, kas zināja, ko «ēduši». Kas ir šucmaņi? Tas ir fašistu organizēts latviešu brīvprātīgo formējums, kas nodrošina okupācijas režīma funkcionēšanu, iedzīvotāju uzraudzību, pakļaušanos okupācijas kārtībai.
Domes priekšsēdis, liekas, attapās, ka te it kā, kaut kā nav tā, kā. Viņš «Bauskas Dzīvē» paziņo, ka šo pieminekli uzstādījuši kritušo karavīru piemiņai, savējiem. Tiek izspēlēta kritušo kārts. Kādiem savējiem? Šajā godā nāk latviešu policijas bataljoni, kurus nedrīkstot atgrūst. Tas represīvs formējums, kas nodrošina frontes aizmuguri. Tas, ka viņi esot Baltkrievijā ko tur darījuši, – galīgs «sviests». Tas Ābelnieka sacītais «Latvijas Avīzē».
Akmens rēgs
Jelgavā, Zemgales prospekta parka uzkalniņā, liela izmēra granīta piemiņas zīme. Tajā uzraksts latviešu, angļu un krievu valodā: «Karavīriem cīnītājiem pret nacismu», bet Bauskas izpostītajā parkā piemineklis, kura priekšā teikti atzinīgi vārdi Hitleram un nacistiem.
Kad Kurzemē cilvēki tiesāti un nošauti, no ievainojumiem noasiņojuši, mirst mežos, iet bojā koncentrācijas nometnēs, krīt dezertējušie leģionāri, Talsu slimnīcas mīļās, labās medmāsiņas riskē un visiem palīdz. Visi turas kopā izmisīgā brīvības atgūšanā. Bauskas «savējo» tur nebija. Tie sadarbojās ar saviem sabiedrotajiem. Skolu mācību grāmatās šādu sadarbību sauc par kolaboracionismu, kas nozīmē nodevību. Tātad Bauskā uzstādītais ambiciozais piemineklis – akmens rēgs, manuprāt, ir nodevējiem un nodevībai.
(Publicēts saīsināti)
