Politiķi Saeimā beidzot atzinuši, ka Latvijā valda feodālo lēņu kārtība – nepilniem diviem miljoniem cilvēku jāapgādā ap
120 pašvaldību aparāts, kur vadītāji nekavējas izmantot ietekmi likumu pieņemšanā. Te ir arī parlamentāriešu vaina, joprojām kavējoties ar čekas aģentu izslēgšanu no lēmumu pieņēmēju loka. Tāpēc svarīga pilsoņu izvēle vēlēšanās.
Manuprāt, šoreiz kandidāti jāvērtē no viedokļa – ko neievēlēt. Jebkurā sarakstā iesaku svītrot bijušos padomju funkcionārus, kompartijas un komjaunatnes vadītājus, kā arī ilgāk par 20 gadiem vienā krēslā ielipušos, jo tik gara «pieredze» apēd spēju strādāt sabiedrības labā. Tiem, kas ilgi lemj par svešas naudas tērēšanu, ir ieraža to uzskatīt par savējo, tāpēc jāizslēdz ikviens, kas dzīvo tikai uz nodokļu maksātāju rēķina un pats valsts makam pa īstam nav nopelnījis ne santīma.
Bez žēlastības iesaku izmest lielībniekus, kas par nodokļu naudu padarīto uzdod par savu panākumu, bet neatbalsta sabiedrības prasības, piemēram, par grantsceļu sakārtošanu. Jāsvītro tie, kuri uzurpē novada simbola lomu, piemēram, pievienojot savam sarak-stam par nodokļu naudu taisīto ģerboni un ciniski paziņojot, ka politiskā aģitācija ar simboliku nav aizliegta šī paša spēka vadībā tapušajos pašvaldības noteikumos. Jāizmet visi «pārbēdzēji» uz valdošajiem sarakstiem, kas iepriekš startējuši citā kompānijā. Ne jau par sabiedrību viņi grib rūpēties, bet sev labumu gādāt.
Drošības pēc var svītrot arī opozīcijas deputātus, kas nav iebilduši pret muļķīgiem lēmumiem, pārmērīgiem tēriņiem, «savējo» darbinieku pieņemšanu utt. Tomēr jāatzīst, ka viņu vidū vēl palikuši daži ar sirdsapziņu.
Paliks tikai «zaļie gurķi»? Kāpēc tā ir problēma? «Jaunas slotas» grib sevi pierādīt un rada konkurenci, un tā mūsu sabiedrībai pašlaik ir ļoti veselīga.
