Iespējams, vakar kāds Latvijas Olimpiskās komitejas funkcionārs atvēra savu plānotāju, ielika ķeksīti pie ieraksta «Latvijas Jaunatnes olimpiāde» un atviegloti nopūtās: «Tas nu ir izdarīts.» Kaut kāds kārtējais pasākums nu ir aizvadīts.
Jau otro reizi, apmeklējot Jaunatnes olimpiādi, rodas sajūta, ka jaunieši ir pēdējais, par ko šajās sacensībās domā. Iepriekš Valmierā šīs izjūtas raisīja nenormāli garais un nogurdinošais kopējais gājiens, savukārt nupat Cēsīs tas bija manāms ik uz soļa.
Kopējais gājiens šoreiz bija īss, bet jauniešus «sadzina» iežogotā aplokā un ārā nelaida. Laikam bija pamatotas aizdomas, ka visi izklīdīs, jo vakara gaitā laiks tika stiepts un vilkts. Jauniešiem aizraujošākais brīdis bija pašu izveidota dejas čūskiņa, kura vienu brīdi apvienoja vairākus simtus jauno sportistu, bet mūzika beidzās un tā pati pajuka. Izrādījās, divu stundu garumā laiku vilka salūta dēļ, kuru vienalga izšāva gaišās debesīs.
Tāpat sacīkstēs. Ar mazām šķembām un stikliem biezi piemētātais basketbola laukums šokēja sacīkšu dalībniekus. Vieglatlētikā atkal startēja gan U16, gan U18 grupas pārstāvji, un jaunākajiem tā bija tieša diskriminācija – viņi vēl nebija pieraduši pie vecākās grupas sporta rīku smaguma vai barjeru augstuma.
Nezinu, kā Olimpiskajai komitejai rast iedvesmu šo pasākumu rīkošanā, bet varbūt vismaz var izdomāt kādu «pīrādziņu» pilsētai, kas sacīkstes rīko, lai organizatori pacenstos un rastos svētku izjūta gan sacīkšu dalībniekiem, gan skatītājiem? Citādi svētdien, noslēdzoties olimpiādei, sportisti atzina – viss bija tik ierasti. Svētku izjūta izpalika. Kam tad vajag nosaukumu – olimpiāde?!
