Jūlija sākumā, apmeklējot piederīgo atdusas vietas, ģimenes lokā biju Bauskas novada Podiņu kapsētā un Sarkaņu, Sudmalu un Priedīšu kapos Rundāles novadā.
Labs iespaids palika par visiem, bet jo sevišķi par Podiņu kapu jaunāko daļu ar skaisto lapegļu aleju un sakoptību. Ir sūknis ūdenim, arī soliņi, kur pasēdēt, auto novietne. Arī Sarkanu kapos aka pie ieejas un soliņi.
Labs iespaids arī par Sudmalu kapiem – nekādu atkritumu problēmu, viss sakopts. Vienīgi tuvākais ceļš ciemata ļaudīm, līdz dzirnavu aizsprostam, nožēlojams. Pie iebraucamā ceļa no Elejas šosejas nav nekādas norādes par šiem kapiem.
Bēdīgs paskats Priedīšu kapsētā. Redzams, ka ir problēmas ar atkritumu aizvešanu. Nesen divas lielas drazu kaudzes ar traktortehniku izlīdzinātas, sastumjot krūmos, kas apjož kapsētu. Šajā senajā apbedījumu vietā kopiņu izkārtojums izskatās haotisks. Iespējams, tādēļ nevar novākt sen nokaltušu lielu koku, kā arī aiz kapličas nomestās vecās betona apmales.
Priedīšu kapos, pēc mana vērtējuma, ir divi dižkoki – trīsžuburu liepa sešu metru apkārtmērā un ozols – piecu metru apkārtmērā.
Tualetes minētājās trīs kapsētās neredzēju, varbūt, ka ir. «Priedītēs» tā sen vairs nav lietojama, par ko liecina vispārējais izskats un izgāztās durvis.
Priedīšu kapsētā lūkoju atrast kādreizējā Īslīces skolas pārziņa Andreja Neilanda dzimtas kapu kopiņas, bet bez rezultāta.
Glīti sakopti ir sarkanarmijas jeb padomju armijas karavīru apbedījumi Podiņu kapsētas teritorijā, kur apbedīti vairāk nekā 300 kritušo, ar izteiksmīgi veidotu norādi baltiem burtiem uz sarkana fona: «Padomju armijas karavīru brāļu kapi 1941 – 1945». Apbedījumu gan var attiecināt tikai uz 1944. gada vasaru, kad Mūsas upe bija frontes josla.
Manā interešu lokā bija arī mūsu novadnieka armijas ģenerāļa Krišjāņa Berķa piemiņas akmens. Nekādas norādes par piemiņas vietu. Nezinātājs pabrauks garām, nemanot, ka netālu no ceļa koku pudurī ir K. Berķa piemineklis, kas tur kādreiz no ceļa bija saskatāms. Rītausmās, vietā, kur sākas Liepu iela, agrāk bija norāde uz piemiņas vietu, tagad vairs nav. Skumji. Dzirdamas patosa pilnas runas par Latvijas simtgadi: Baltie galdauti, visādi festivāli gan senās, gan laikmetīgās mūzikas skaņās un dažnedažādi šovi. Nav tālu Lāčplēša diena, bet šīs dienas varoņa piemiņas vieta aizaugusi tiešā un pārnestā nozīmē – ar nevērību.
