Darba braucienā satiku Robertu – francūzi ar vāciskām saknēm, kura dzimta vairākās paaudzēs mīt Strasbūras nomalē. Tagad tas ir privātmāju rajons ar aktīvās atpūtas centru un tramvaja satiksmi no centra, bet Roberta bērnībā te pletās zemnieku dārzi. Viņa vectēvs savulaik Latviju, Lietuvu, Poliju un Vāciju izstaigājis kājām, atgriežoties no kara. Baltijas zemēs sastapis labus ļaudis, kas palīdzēja jaunajam kareivim ar patvērumu, ēdienu, apģērbu. Vectēva stāstus par čaklajiem un sirsnīgajiem baltiešiem Roberts atceras joprojām. Kopā ar sievu apmeklē Latviju, ir sajūsmā par mūsu koriem, zina vēsturi.
«Elzasa, mana dzimtene, ir piedzīvojusi to pašu, ko Baltijas valstis. Gan te, gan tur gadsimtiem pāri gājuši iekarotāji, jo ikviens iekāro labu zemi, un zemkopji ne vienmēr spēj to aizsargāt,» secina Roberts. Viņa sieva vada vietējo sociālo nodaļu un atklāja dažus novērojumus par bērnu bēdīgo situāciju nelabvēlīgās ģimenēs, kas mats matā līdzinās Latvijā dzirdētajam.
Mēs neesam nemaz tik citādi kā pārējie eiropieši. Ja vien ejam ar laipnu smaidu un atvērtu prātu, ar ikvienu varēsim saprasties. Latviešiem palīdz valodu prasme, un jaunā paaudze nav tik aizspriedumaina kā vecākā.
Ja vien nebūtu šonedēļ dzirdējusi vietējo Robertu TV raidījumā «Preses klubs», nudien, būtu droša, ka esam cienīgi eiropieši. Tēmas izvēli – ko darīt, ja ministre gaida bērnu, – skaidroju ar vasaras kluso periodu, kad nav nekā jēdzīgāka, ko apspriest. Tā dēvētā producenta un režisora murgus, ka «sievietes reproduktīvā vecumā» nevajag laist amatos un pie lemšanas, jo pusi menstruālā cikla viņas neesot sakarīgas, spēju uztvert tikai ar smieklu lēkmi. Tomēr tas mūs atšķir no normālās Eiropas – tur profesionālā TV kanālā ne tādu politiskās diskusijas tēmu, ne «ekspertu» nebūs. Mums vēl ejams kāds gabals no aprobežotas provinces līdz mūsdienīgai valstij.
