Kurmenieši Oskars un Dace Betaki savā bioloģiskajā saimniecībā «Laukgaļi» aitkopību izvēlējušies kā blakusnozari biškopībai un lopkopībai.
Bez kredītiem
Pirmie soļi sperti pirms septiņiem gadiem, kad no kādas vietējās kundzītes, kas bija nolēmusi likvidēt savu mazo ganāmpulku, iegādātas četras aitas, kurām piemeklēts šķirnes teķis. «Pamatā audzējam ‘Latvijas tumšgalves’. Lai panāktu lielāku masas pieaugumu, tās krustojam ar ‘Vācijas merino’,» stāsta Oskars un atklāj, ka patlaban ganāmpulkā ir 55 aitas.
Betaki skaidro, ka graudkopībai nepieciešami atklāti lauki, arī sākotnējie ieguldījumi esot ļoti apjomīgi. Brīvas zemes apkārtnē ir maz, vietējiem vairs nekas nepiederot, lielākā daļa nekustamā īpašuma esot uzpircēju rokās. «Ļoti gribētu iegūt savā īpašumā zemi, bet cenas tik kāpj uz augšu. Par vienu hektāru prasa jau ap diviem tūkstošiem. Arī nomas maksai ir tendence kāpt, taču mums vēl apstākļi ir labi, jo esam ilggadēji nomnieki un pagaidām salīgtā cena – 50 eiro plus nekustamā īpašuma nodoklis – ir adekvāta. Esmu dzirdējis, ka citviet jau prasa pat simt eiro par hektāru,» situāciju zemes tirgū apraksta Oskars. Par kredītiem, kuru dēļ tik daudz vietējo emigrējuši uz ārvalstīm, Betaki nedomā.
Gana līdzekļu un darba prasītu arī piena lopi. Ko tas nozīmē, Dace un Oskars pārbaudījuši uz savas ādas, jo pašu vecākiem šī nozare nav sveša, savulaik piedalījušies visos darbos. Aitām ikdienā vajadzīga mazāka uzmanība, un ar pašu apsaimniekotajiem un nomātajiem vairāk nekā 50 hektāriem zemes pietiekot gan ganībām, gan barības sagādei.
Dara paši
Saimniecībā kurmenieši visu paveic pašu rokām. «Mana darbdiena sākas pusastoņos un beidzas pusnaktī. Ja ir lopi, ilgāk par dienu projām nav iespējams doties. Ziemā ir nedaudz vieglāk, taču arī tad darba netrūkst – jāattīra pļavas, jāgādā malka,» ikdienas soli raksturo Oskars. Atslogojumu sniegtu papildu strādājošais, taču tie atkal ir izdevumi, kas pazeminātu saimniecības rentabilitāti. Tālab viss gulstas uz pašu pleciem, arī aitu cirpšana. Dace atklāj, kad aitu bijis mazāk, tās cirpuši divas reizes gadā, bet tagad to darot tikai vienreiz, citādi nevarot visu pagūt. Vilnas iegūšanai Betaki joprojām izmanto vecās, labās dzirkles. Esot mēģinājuši arī ar elektriskajām, taču tās ātri aizķepot un kļūstot neasas. Nažu komplekts maksājot ap 40 eiro, bet ar uzasināšanu šaipusē neviens nenodarbojas. Asināmā cena ir 1000 eiro. Jaunie saimnieki secinājuši, ka ierasto ceļu nemainīs un darbu turpinās ar tām pašām rokas dzirklēm. «Lēnāk iet, bet, ja abi pieķeras, nav tik traki,» teic Dace un atklāj, ka no vienas aitas var iegūt divus līdz sešus kilogramus vilnas. To Dundagā maina pret dziju, ko iespējams pārdot tālāk.
Pērn kurmeniešiem izdevies piesaistīt Eiropas finansējumu – 15 000 eiro, kas izlietots elektriskā gana, zemes frēzes, piekabes, elektrības ģeneratora iegādei un jaunu aploku ierīkošanai. Dace uzteic Bauskas un Ogres Lauku attīstības konsultāciju biroja darbiniekus. Problēmu sagatavot projektu nav bijis, tagad vien jāizpilda izvirzītie nosacījumi ganāmpulka palielināšanai. «To jau tikpat kā esam paveikuši. Bija prasība panākt palielinājumu līdz 30 aitu mātēm, tagad ir jau 26. Bija paredzēts iegūt 14 aitas, šo punktu izpildījuši – tagad ir 21,» stāsta Dace.
Gaļu neēd
Aitas gaļas pieprasījums tirgū pakāpeniski pieaug, taču «Laukgaļos» atļauts dzīvniekus kaut tikai pašpatēriņam. Lai gaļu varētu tirgot paši, lopam jābūt kautam sertificētā kautuvē un autotransports jāaprīko atbilstīgi normatīvo aktu prasībām. Tālab Betaki spiesti gaļu pārdot uzpircējiem. Pārsvarā tiek tirgoti sešus mēnešus veci jēri. «Jaunākus nesanāk, bet vecākus nav jēgas, jo ar zāli vairs nevar iegūt pieaugumu un lopiņš sāk kristies svarā. Tad jāmeklē kāda papildbarība, kas paaugstina pašizmaksu,» skaidro Oskars, piebilstot, ka šādiem lopiem arī cena pazeminās. Dace atminas, ka savulaik par pirmo aunu guvums bijis 24 lati. «Tas bija izsmiekls,» teic «Laukgaļu» saimniece. Viņa atklāj, ka līdz 11 mēnešu vecumam aitu cena svārstās no 3,50 līdz 4,50 eiro par kilogramu. Rīgas Centrāltirgū kilograms jēra gaļas maksājot četras piecas reizes dārgāk. Viņa piekrīt, ka pašiem realizēt produkciju būtu izdevīgāk, un pieļauj, ka nākotnē Eiropas nauda jāmeklē kautuves ierīkošanai pašu saimniecībā.
Bijusi kāda 13 gadu veca aita, kurai zoba neviena, barību sagremot lāgā nevar, grūtības sagādā arī pārvietošanās, taču to likvidēt roka nav cēlusies. Beidzot vienu rītu Oskars saņēmies un gājis uz kūti, jo bijis skaidrs – labāk aitu nokaut, lai tā nemokās, taču dzīvnieks jau pats bija devies mūža mierā.
Lai arī sproggalves ir saimniecības ganību neatņemama sastāvdaļa, paši tomēr aitas gaļu uzturā nelieto. Oskaram tā esot bērnības trauma – specifiskās garšas dēļ nav varējis to ieēst, bet mājās tas uzspiests ar varu. «Netieku pāri tam slieksnim. Iespējams, ka daudzu tik iemīļotajā vasaras ēdienā šašlikā garšas nianse ir citāda, taču to neesam gatavojuši, un nemācēšu komentēt,» teic saimnieks.
Uzstādīs kameras
«Laukgaļos» bijušas ieceres ganāmpulku palielināt līdz 55 aitu mātēm, jo no šī sliekšņa aitkopība sākot atmaksāties. Taču ar esošo zemi knapi pietiekot. Dzīvnieku skaitam pieaugot, būtu jāpieved zāle un vajadzētu būvēt šķūni. Pagaidām iztiekot ar veco, kur ziemā lopiņi arī uzturas. Jēru atnešanās laikā aitas tiek pārvietotas uz kūti. Pieredze rādot, ka visbiežāk jēriņi dzimst lielajos mīnusos un naktī. «Kad laik-apstākļi ir komfortabli un ir pietiekami silts, visas guļ normāli. Kad ir aukstums, zinām, ka jāskrien uz kūti. Vienu gadu lielajā salā nācās lopiņu pazaudēt, jo tas nosala. Visu izšķīra desmit minūtes. Lai nākotnē šādi gadījumi neatkārtotos, esam nodomājuši uzstādīt novērošanas kameras, lai no istabas varētu dzīvnieku vaktēt,» ieceres atklāj Dace un paskaidro, ka aitas ir ļoti tramīgas un tām nepatīk, ja tās lieki traucē.
Ik dienu savu ganāmpulku Betaki sen jau nepārskaita. Aitu skaita precizēšana notiekot divas reizes gadā. Ik gadu pa kādam lopam arī pazūdot. Mednieki ir bijuši un apsekojuši teritoriju, bet vilkus nav atraduši. «Kur tās aitas pazūd, nezinām, vienu gadu palikām pat bez piecām. Kaut kas tās te aplasa, bet vaininieku neesam vēl fiksējuši,» stāsta Dace. Speciālais ganu suns netiek gādāts, Betaki mājas sargāšanai un pašu priekam izvēlējušies amizantos čivavas sunīšus.
Izvelk subsīdijas
Jautājot par reālajiem ienākumiem no saimnieciskās darbības, Betaki atzīst, ka tie ir gaužām mazi. Lai saražotu vienu kilogramu jēra gaļas, tās pašizmaksa ir vairāk nekā četri eiro par kilogramu. Tā kā «Laukgaļos» veikta bioloģiskā sertifikācija, pieaugumu jāspēj iegūt, neizmantojot tā saukto kombikormu. «Ko paši varam sagādāt, ar to arī barojam. Pārsvarā siens, auzas ir galvenā barības bāze,» uzskaita Oskars un atklāj, ka kopējais ieguvums esot ap 5000 eiro gadā.
Kurmenieši pārliecinājušies, ka saimniecībā lielākais pienesums tomēr ir gaļas liellopi, kurus par 2,50 eiro kilogramā nodod izsolē, uzpircējs maksājot knapu eiro. «Praktiski dzīvojam no subsīdijām. Labi, ka varējām piesaistīt projekta naudu. Atvieglo arī tas, ka blakus ir mammas un brāļa piena lopkopības saimniecības, izlīdzamies ar tehniku, graudiem, lopiem un padomu,» stāsta Dace.
«Dažreiz liekas, ka vairs nevar un ir apnicis, taču ko citu darīs? Pilsētā strādāt es varu, taču te ir zeme, te ir mana būtība, es esmu laucinieks,» uzsver Oskars, atzīstot, ka neviens nevar apjaust likteņa līkločus, taču tuvākajā nākotnē citur viņš sevi neredz.
