Kalsns, salīcis vīrs ar mugursomu plecos un diviem milzīgiem plastmasas maisiem abās rokās vismaz 15 gadu bija Bauskas neoficiālā vizītkarte. Viņš atgādināja mazliet noskrandušu, klejojošu hinduistu mūku. Daudzi pat domāja, ka ir bezpajumtnieks. Diendienā viņš salasīja šosejas, ielu malās izmētātos atkritumus, sašķiroja un pāri Mūsas tiltam uz pilsētu gāja tikai tāpēc, lai tos ieliktu tuvākajos konteineros Brīvības bulvārī. Reiz dabas draugi vīru bija ieteikuši «Latvijas lepnumam», bet diemžēl nebija papūlējušies noskaidrot vārdu un uzvārdu.
Neparasto cilvēku, 79 gadus veco Jāni Straģi, pazīstu personīgi. Pērn redakcijas uzdevumā viņu intervēju, lai gan baidījos, vai iecere izdosies. Gatavošanās intervijai bija daudz sarežģītāka nekā saruna. Dialogs ar domājošu, daudz lasījušu, gudru, nesavtīgu cilvēku ilga pāris stundu. Jā, viņš ir īpatnējs, bet kura neordināra personība tāda nav? Publikācijā toreiz viņu nodēvējām par vides sanitāru.
Pirms pāris nedēļām vides sanitārs Bausku atstāja, lai, paša vārdiem izsakoties, atgrieztos dzimtajā vietā Brunavā. Pilsētā viņš bija pavadījis 50 gadu, visu mūžu pirms pensijas priekšzīmīgi strādājot bijušajā Bauskas mežrūpniecības saimniecībā. Vīram ar mugursomu manas kaimiņienes nesen bija atradušas mājoklīti tepat, tuvumā. Viņš atteicās. Nelīdzēja ne pierunāšana, ne lūgumi.
Jānis joprojām ir sarunu temats Bauskas Stacijas ielas daudzdzīvokļu namos. Mēs mazāk uztraucamies par to, ka ceļmalu atkritumus vairs neviens labprātīgi nesavāks, lai gan viņa piemērs nevar palikt bez turpinātājiem. Mēs bažījamies, kā viņš iejutīsies dzimtajā, bet jau svešādajā vietā. Bauskai Jāņa Straģa pietrūks.
