Rundāles novada Mežotnes senpilsētā no 14. līdz 20. augustam notika arheoloģiskie izrakumi. Ekspedīciju organizēja Latvijas Arheologu biedrība ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu, informē vēstures doktors Artūrs Tomsons, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) arheoloģijas krājuma galvenais glabātājs.
Īpaša uzmanība
Arheologu biedrība katru gadu nominē vienu arheoloģijas pieminekli, lai pievērstu sabiedrības uzmanību senvēstures vērtībām. Šogad nominēts Mežotnes pilskalns un senpilsēta. Artūrs Tomsons skaidro, ka arheoloģiskie izrakumi notika senpilsētas nelielā sektorā iepretī Lielupes līcim ar mērķi pirmo reizi Latvijā izpētīt seno ostu vietas. Mežotnes ostas konkrēta atrašanās vieta nav zināma, taču ir pietiekami daudz vēstures avotu gan par senpilsētu, gan pilskalnu. Viens no tiem ir «Indriķa hronika».
Arheologi atsedza nelielu laukumu, lai noskaidrotu vietas ģeomorfoloģisko uzbūvi. Stāsta Artūrs Tomsons: «Kultūrslānis šeit nav dziļš. Atradām cilvēku materiālās darbības liecības – keramikas lauskas, vīriešu un sieviešu bronzas un sudraba rotu fragmentus, krama gabaliņu. Atradumi ir datējami ar 11. – 12. gadsimtu. Mežotnes pilskalns, senpilsēta un vēlā dzelzs laikmeta apbedījumu vietas ir pietiekami daudz pētītas. Pirmās arheoloģiskās ekspedīcijas šeit notika 20. gadsimta 30. gados, turpinājās 40. gadu beigās, kā arī no 1969. līdz 1970. gadam.»
Apmeklē kolēģi
Ekspedīcijā piedalījās LNVM speciālisti, izrakumu vietu gandrīz katru dienu apmeklēja arī citi arheologi. No Bauskas pils muzeja bija ieradies Jānis Grūbe, kura vadībā Bauskas pils teritorijā ir notikušas vairākas arheoloģiskās ekspedīcijas.
Pie kolēģiem Mežotnē ciemojās Dita Auziņa, Latvijas Universitātes (LU) un Latvijas Vēstures institūta (LVI) arheoloģisko izrakumu vadītāja Vecumnieku novada Vecmuižas-Riežu dzelzs manufaktūras kompleksā. Šīs vietas izpēte notiek otro gadu un turpināsies līdz 25. augustam. Arheologu mērķis ir noteikt Kurzemes hercogistes laika dzelzs manufaktūras robežas, ražotņu izvietojumu, iegūt jaunu informāciju par dzelzs ieguves paņēmieniem, kā arī rīkot zondēšanu plašākā teritorijā.
Divas ekspedīcijas
Visu nedēļu Mežotnē strādāja LNVM arheoloģe Ilze Mālkalniete. Sajūsmu par mammas un kolēģu darbošanos pauda Ilzes dēli – sešgadīgais Matīss un trīs gadus vecais Ansis.
Ilze stāsta: «Šovasar Rundāles novada arheoloģiskajos objektos strādāju otro reizi. Jūlijā divas nedēļas piedalījos Rundāles senās pils izpētē. Izrakumu laukums atrodas iepretī viesu namam «Baltā māja». Pētījumu pasūtītājs ir Rundāles pils muzejs, ar ko LNVM ir sadarbības projekts. Pirmā ekspedīcija notika 2013. gadā, pēc tam vēl trīs reizes rīkoti pētījumi. Droši vien tie turpināsies. Šīs vasaras ekspedīcijā joprojām centāmies atrast senās pils ārsienas. Noskaidrojām, ka celtne tomēr bija mazāka, nekā iepriekš šķita. Puikas man bija līdzi arī Rundāles ekspedīcijā. Viņi jau ir gana pieredzējuši asistenti, kuri jūsmo par dzīvi laukos.»
Nolasīt informāciju
Artūru Tomsonu iepriecina sadarbība ar vietējiem iedzīvotājiem un viņu attieksme. Viņš atklāj: «Anonīms Rundāles novada iedzīvotājs ar starpnieku lūdza mums nodot Mežotnes senpilsētas apkārtnē atrastās senlietas, kas patiešām ir vērtīgas. Paldies par dāvinājumu! Mēs gribētu, lai šāda sadarbība kļūtu biežāka, jo privātkolekciju senlietas īpašniekiem neko nevar pastāstīt – informāciju var nolasīt tikai speciālisti. Tāpēc es nerimstos atkārtot: arheoloģija ir nevis mantas, bet informācija!»
Rundāles novada māksliniece Laura Matilde Ikerte piedāvāja ekspedīcijas dalībniekiem apmesties savā mājā. Ar Ilzi Mālkalnieti viņa iepazinās 2013. gadā, kad notika senās Rundāles pils arheoloģiskās izpētes pirmā ekspedīcija. Lai saprastu arheologu darba specifiku, tovasar Laura Matilde pieteicās par brīvprātīgo palīdzi. «Darbojoties līdzās arheologiem, var apjaust senvēstures stāstus, ko glabā zeme,» pauž Laura, «citādi cilvēki redz vien neko neizsakošu, atraktu augsnes slāni. Strādāšana profesionāļu vadībā man bija ļoti laba skola. Es daudz ko sāku saprast, man radās apzināta interese par sava novada arheoloģiju.»
UZZIŅAI
Mežotnes pilskalns un senpilsēta
Arheoloģisko izrakumu gaitā kultūrslānī atsegtas desmit kārtas, kas apliecina pilskalna apdzīvotību no 9. līdz 13. gadsimtam. 1219. gadā Mežotnes pilī nometināja krustnešu garnizonu, kam uzbruka Viestarda vadītais zemgaļu karaspēks. 1220. gadā ap 8000 vāciešu, līvu un letgaļu aplenca Mežotnes pili, pēc ilgstošām cīņām to ieņēma, izlaupīja un nodedzināja.
1225. gadā uz Mežotni pārcēla Sēlijas bīskapijas, vēlākās Zemgales bīskapijas administratīvo centru. 1232. gadā Mežotnes pils kļuva par Zemgales bīskapijas prāvesta Heidenrika un kapitula mitekli. 1254. gadā līgumā par Upmales novada dalīšanu Livonijas ordenis ieguva Mežotnes pilskalnu un visu Lielupes kreisā krasta zemi līdz Garajai salai – tagadējai Jelgavai.
1270. gadā senā pils tika nopostīta, un pēc sakāves liela daļa senpilsētas iedzīvotāju pārcēlās uz Lietuvas dižkunigaitijas zemi. Līdz 1321. gadam Livonijas ordeņa mestrs Gerhards fon Jorke Mežotnes pilskalnā no jauna uzcēla ordeņa pili.
1346. gadā Lietuvas dižkungs Aļģirds ar sacēlušos zemgaļu palīdzību nopostīja Mežotnes pili, kas vairs netika atjaunota.
Avots: wikipedia.org.
