Bijušais īslīcietis Arnis Homa pašlaik dzīvo Dānijā. Pēc avārijas viņš nokļuvis ratiņkrēslā, tomēr aktīvi īsteno vairākas biznesa idejas un strādā uzņēmumā, kas izvadā avīzes un preses izdevumus.
Aizvadītajā piektdienā A. Homa rīkoja pasākumu nacionālajā rehabilitācijas centrā «Vaivari». Viņa mērķis ir Latvijas tirgū piedāvāt invalīdiem piemērotas automašīnas. Viņš rehabilitācijas centram uzdāvināja trīs ratiņkrēslus un divus speciāli pielāgotus velosipēdus.
Ar uzņēmēju tikāmies «Rixwell Bauska Hotell» restorānā «Mūza». Nācās secināt, ka cilvēkam invalīdam ratiņkrēslā viesnīcā iekļūt ir grūti, traucē asā metāla apmale pie ieejas durvīm. Ja kāds palīgs pietur durvis, pārvietoties nav problēmu.
Cik bieži tev teikuši – ja nelaime būtu notikusi Latvijā, tik labi nedzīvotu?
– Dānijā ir pavisam cits apdrošināšanas līmenis. Polisi man nodrošināja motoklubs, kura komandā startēju, apdrošināšanas summa bija pietiekami liela. Turklāt liels paldies darbavietai, ka uzreiz «neizmeta» mani ārā pēc sešām nedēļām. Tagad saņemu pensiju un iztikai pietiek. Ārstēšanās par velti. Var jau teikt, ka tas neko nemaksā, bet Dānijā ir ļoti lieli nodokļi. Kad aizbrauc, sāc strādāt un, saņemot algu, ieraugi, ka gandrīz pusi samaksā nodokļos, žoklis atkaras. Tomēr tas ir tā vērts, jo visu laiku jūti, ka valsts par tevi rūpējas.
Vai izmanto rehabilitāciju, lai atgūtu locekļu jutīgumu?
– Nedomāju, ka tā arī palikšu ratiņkrēslā uz visu mūžu. Viss var mainīties. Kaut kas var būt citādi gan pašam sevī, gan tehnoloģiju jomā. Interesējos par visiem jaunumiem. Tomēr ar tehnoloģijām ir dažādi. Dānijā pazīstams formulas pilots implantēja mugurā čipu, lai mazinātu lielas nervu sāpes. Organisms implantu nepieņēma – radās iekaisums. Tāpēc šajā jomā pagaidām pielietojamu jauninājumu nav. Tomēr citur tas noder – mikroshēmas palīdz cilvēkiem ar nekontrolējamiem kustību traucējumiem.
Kādus pakalpojumus Dānijā nodrošināja ārstniecības iestādēs?
– Visu! Rehabilitācijas procesā ar mani strādāja ergoterapeits, fizioterapeits, palīdzēja māsiņas. Slimnīcā pēc pusdienām bija speciāli treniņi, mācīja braukt ar ratiem. Ir baseins, speciāla iekārta – lokomotīvs, kas māca staigāt. Ar tevi nopietni strādā. Kamēr esi slimnīcā, cenšas iemācīt dzīvot – kā ēst, nospiest datora taustiņus. Kad esi gatavs doties mājās, tad saņem atzinumu par to, kādu krēslu vajag. Variantus piedāvā vairākas firmas, kas ļauj testēt krēslus, skūterus, speciālus riteņus, ko pievieno ratiņkrēslam, dažādas citas ierīces. Valsts nosaka minimālo summu pārvietošanās līdzekļa iegādei, ja gribi kaut ko papildus, tad pats pārējo summu piemaksā.
Kāds Dānijā ir valsts un pašvaldības atbalsts cilvēkiem ar ierobežotām kustībām?
– Pirms mājupdošanās ergoterapeits, fizioterapeits un sociālais darbinieks kontaktējas ar pašvaldību un novērtē māju – vai to var piemērot jaunajiem apstākļiem, vai vajag asistentu. Man ikdienā ir četri asistenti, kas mainās atkarībā no situācijas. Ēka jāpielāgo, lai viss atbilstu arī palīgu darba noteikumiem. Dušas telpai jābūt pietiekami lielai, lai būtu, kur izstaigāt arī palīgam. Pārtaisa virtuvi, nodrošina speciālu matraci pret izgulējumiem, gultu ar elektronisko aprīkojumu.
Māju sev nopirku 2007. gadā, bet tās pārbūvei vajadzētu pārāk lielu summu – 130 tūkstošus eiro. Vienojāmies, ka to nav vērts darīt, un atradām ēku, ko pārbūvēt bija vienkāršāk. Pārmaiņas bija lielas – uztaisīja iebrauktuvi, paplašināja durvis, pārbīdīja sienas, izremontēja dušu, tualetes telpu. Izlietnei ir maināms augstums. Toreiz daudz ieguldīju arī no apdrošināšanas naudas.
Kā Dānijā ir ar vides pieejamību cilvēkiem ratiņkrēslos iestādēs, pilsētā?
– Visur var izbraukāt. Pat parastie ceļi ir līdzeni, kur nu vēl trotuāri. Ja jākārto dokumenti – var tikt visur. Dānijā viss veidots ar domu – tas nekas, ka tava dzīve ir mainījusies, tev jādzīvo tāpat kā pirms tam. Reizi nedēļā braucu spēlēt regbiju. 120 kilometri turp un atpakaļ. Degvielu apmaksā valsts. Dānijā ir sešas regbija komandas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, katrā ir 8–12 spēlētāji. Ir invalīdu basketbols, teniss, populāra ir riteņbraukšana ar speciālu trīs riteņu velosipēdu.
Apmeklēji motokrosa sacīkstes Stelpē. Kādas ir atšķirības, salīdzinot ar Dāniju?
– Dānijas motokrosā naudas ir vairāk un vairāk arī braucēju. Sacīkšu mazāk, organizatoru vēl mazāk. Katrā posmā ir divas līgas – pirmajā dienā brauc amatieri, otrajā profesionāļi. Toties Latvijā ir Superkauss, Reģionu kauss, ir Motosporta federācija, Alternatīvā motosporta asociāci-ja – tas ir daudz tik mazai valstij, kur braucēju vēl mazāk. Laikam jau visi uzskata, ka motokrosa organizēšana ir liels bizness.
Dānijā vari atļauties startēt sacīkstēs – saņem labu algu, vari nopirkt moci, esi spējīgs maksāt klubam gada maksu. Tur pie katras trases ir savs klubs. Ir daudz iekštelpu trašu. Es dzīvoju Dānijas kontinentālajā daļā – Jullandas pussalā, tur tādas ir trīs. Ir arī superkrosa sacīkstes telpās. Jau 22 gadus tās rīko viens un tas pats cilvēks, katru gadu ierodas kāda pasaules zvaigzne, piemēram, austrālietis Robijs Medisons.
Esmu bijis skatīties krosu Saldū, Aizputē. Stelpes «Pīlādžu mototrasē» nav slikti. No skatītāju viedokļa trūkst pārredzamības – vajadzētu augstāku skatuvi. Tomēr ir pietiekami daudz vietu, no kurām trasi var redzēt. Sacensības bija interesantas, žēl tikai, ka mūsējiem veicās ne pārāk labi.
Kā pēc traumas mainījusies tava ikdiena?
– Man ir trīs firmas, es strādāju pilnu slodzi no rīta līdz vakaram. Tas gan vairāk ir kā hobijs, lai ir, ko darīt. Jau pirms traumas biju plānojis atvērt autoservisu. Visas iekārtas bija sagādātas. Autoservisā iepazinos ar vīru, kas izvadā avīzes un reklāmas, iesaistījos un strādāju vēl aizvien. Sākām ar vienu mašīnu, izaugām līdz 22 auto. Tagad gan ir mazāk – 11 mašīnas, bet vēl aizvien strādājam. Pats vedu pa Jullandu un uz Odenses salu.
Dānis, kura mikroautobusus remontēju, piedāvāja apvienot biznesus – viņš tirgo, mana firma remontē. Nolēmu riskēt. Izrādījās, ka viss atkarīgs no tā, cik tos aktīvi pērk. Izplānoju mierīgākos periodos nodarboties ar tūristu kemperu pārbūvi. Pēdējā biznesa ideja pamazām uzņem apgriezienus. Tā mēģinu biznesu diversificēt – ja kādam virzienam ir grūtības, lai pārējie pavelk.
Pats uztaisīju sev speciālu invalīdu tūristu automašīnu, plānoju izveidot vēl vienu – vairāk piemērotu. Kad veidoju sev automašīnu, cenšos maksimāli domāt par aprīkojumu, lai asistentam būtu pēc iespējas mazāk jāpalīdz un lai vairāk varu izdarīt pats. Palīgs arī ir cilvēks, gribas, lai dzīvi var baudīt visi.
Arnis Homa
Dzimis Bauskā, bērnībā dzīvojis Īslīcē.
Ar vecākiem pārcēlies uz Saldu, pēcāk uz Jēkabpili.
1997. gadā beidzis pamatskolu, mācījies Kazdangā par zemessargu.
2000. gadā skijoringā kopā ar Mārtiņu Siseni izcīnīja 3. vietu Latvijas čempionātā. Sacīkstēs uz slēpēm brauca brālis Vasilijs Homa.
Uz Dāniju pārvācās 2000. gadā, kur pēc avārijas motokrosa sacīkstēs vairākus mēnešus pavadīja slimnīcā un nokļuva ratiņkrēslā.
Dānijā attīsta biznesa idejas un strādā uzņēmumā.
Deniss Juhņevičs, baušķenieks, kas izmanto Arņa Homas piegādātu mikroautobusu.
«Mikroautobuss ir labs cilvēkiem, kas pārvietojas ratos. Daudz ir tādu ļaužu ar invaliditāti, kam grūti pašiem pārsēsties vieglajā mašīnā. Busiņā, kam ir pacēlājs, vienkārši iebrauc iekšā ar ratiem. Tomēr tikai ar invalīda pensiju vien busiņu atļauties nevar. Tādu vajadzētu Bauskas novada sociālajam dienestam, lai varētu vadāt cilvēkus ratiņkrēslos.»
