Mans dzimtais pagasts, tur, kur skaistais kalns – Skaistkalne. Mēmele, zili zaļie meži, pieneņu, āboliņa, margrietiņu lauki izbristi basām kājām, turpat retināti plašie kolhoza biešu lauki. Tā bija manā bērnībā. Absolvējot Skaistkalnes vidusskolu, turpināju studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Skaistākie gadi bija pēc augstskolas beigšanas, kad biju radio žurnāliste.
Strādājot Bauskas 2. vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bieži vidusskolēniem stāstu, kas ir liriskais Es un aicinu viņus rakstīt dzejoļus, lai attīstītu savas izjūtas.
Pārlapojot senāk rakstītos dzejoļus, atradu Imanta Ziedoņa un Pētera Zirnīša piezīmes: «…laba rinda, falši, detaļa ir…», vārsmas pasvītrotas ar plusiem vai mīnusiem. Man radās doma atgriezties pie kādreiz rakstītā ar šodienas pieredzi, izjūtām un atmiņām, pārņemot tikai vērtīgāko. Tā tapa šis variants – pieneņziedu laiks un pieneņu sēja. Rudens pusē no sēklām jau izauguši jauni stādi. Kādreiz biju sev solījusies – ja mani dzejoļi nevar būt līdzvērtīgi Ziedoņa rakstītajam, tad nerakstīšu vispār. Tomēr, domubiedru atbalstīta, šo pārbaudījumu izturēju.
Ieejot rudenī, iemācījos spēlēt vijoli, ieguvu autovadītājas tiesības, veiksmīgi piedalījos Bauskas novada literārajā konkursā «Mūsu ozolu stāsti», turpinu rakstīt dzeju. Gribu iemācīties spēlēt mandolīnu. Kādam nolūkam? Pusi sava mūža, 30 gadus, esmu dziedājusi folkloras kopās. «Dreņģeru» vadītāja Skaidrīte Kuķalka mani ieveda folkloras pasaulē. Nu bez tās nevaru iedomāties savu dzīvi. Ilgus gadus turpinu dziedāt un muzicēt folkloras kopā «Trejupe». Pati sev un meitām esmu uzaudusi un izšuvusi tautas tērpus.
Priecājos par četriem mazbērniem Elianu, Tomu, Paulu un Jēkabu. Cits tālumā, cits čakli mācās skolā, cits tikko iepazīst pasauli. Kopju augļu un sakņu dārzu, rožu stādus un cenšos būt visvienkāršāko ziedu karaliene. Vienkāršais ir skaists. Gribu būt skaista vienmēr.
Ruta Dābola
Rainim
Tu esi tik liels –
Man bail iet klāt.
Tev klēpī puķes zied.
Vai man tas tālu?
Tev saule trīskrāsaina,
Kas starus maina.
Pie tevis es eju
Ar savu dzeju.
Es mācos vakaru,
Mācos sēju un
Klusumu, zinu,
Kur sākums, kur gals.
Vai varbūt minu?
Ak, negals!
Vai negals ir gals?
Kad nozied pienenes
Mākoņu atmiņā lietus lāses,
Zibina gaismotā padebess.
Putni ar spārniem,
Lāses bez spārniem
Pienāk un aiziet prom
Mūžībā.
Mākoņu asara,
Pļavu vasara
Žēli sauc atpakaļ
Atmiņas.
Līst skumīgs lietus
Zeltainās lapās,
Aizvējo raugoties atpakaļ.
Mūsai
Mūsa ietinas mierā,
Pienenēs snauž.
Mūsa kā Jāņu siera
Ķimenes snauž.
Mūsa reibst ievās
Un sevi auž.
Mūsa vīros un sievās
Mirkļus vien auž.
Mūsa dzīvību pauž.
***
Tik tālu, tālu pasaulē,
Kur sauli var dzert,
Es redzu zilus rudzus
Un baltus, baltus kuģus,
Pa rudziem kas peld,
Viļņu muguras glāstot,
Par Dieva zemīti stāstot.
Vai atgriezties mājās vērts?
Tik tālu, tālu pasaulē,
Kur sauli var dzert.
Bauskai
Gar sulīgām lankām
Un pakalniem cauri,
Gan līkumus metot,
Gan uzsitot šaltis,
Mēmele slīd.
Te sudrabā kalta,
Te saposta frakā
Un krāsota saulē
Tik zilgani brūnā
Mēmele slīd.
Tu meitene mana,
Tu dzīvības dzīsla,
Tu vienmēr man patīc
Ne sapņos, pa īstam.
Nešaubies rīt!
Caur vēstures zvaniem,
Ar ceriņu acīm
Pār pilskalnu viedo
Tu lūkojies ļaudīs,
Kas Bauskā mīt.
Mežotnes parkā
Virs galvas lapu jumts,
Paslēpes putnēni spēlē.
Tālāk vai atpakaļ iet,
Kur tūkstošbalsīgās mēlēs
Zaļi sienāži dzied?
Medus gulst liepu lapās,
Zvanot gundegas zied.
Cauri izgāju, pāri pārkāpu,
Lapas nerāvu.
Punkts.
***
Visu dienu lietus
Kā spaiņiem gāž.
Diena ir laba,
Bet nācējs kāds?
Es brūnā vagā
Sīpolus stādu.
Diez cik sīpolam
Kažoku klāt?
Nāk sīpoli pretī,
Stāj rados dilles,
Vagā pie vagas
Ir apstāšanās.
Diena ir skaista,
Kā spaiņiem gāž.
Cilvēki salocīti
Viens par otru citādāk.
***
Divi vēji pūta,
No abām pusēm pūta,
Nesasaldēja.
Gāju pļavas vidū,
Aptinos ar sniegu,
Nesaku nekā.
Divi vēji pūta,
Divus starus pūta,
Nesagūstīja.
Kur zied pļavā saule,
Tur, kur bites lodā,
Divi vēji pūta,
Dieva dārzā pūta
Pļavas vidiņā.
Svītrainais sniegs
Filozofiska upe,
Melanholiska saule,
Slīd svītrās
Pār ceļu ass sniegs.
Vai smejas par mani,
Vai par mani dzied
Tas svītrainais sniegs?
Kurš gan vēlas būt lieks?
Lielupei
Divas upes savienojas,
Kopā – tikai viena.
Cauri pļavām zaļa upe tek.
Sasien kļavas kopā,
Sasaistītas ievas,
Pienenītes, zeltainītes, deg.
Lielupītē, pieneņpienā,
Divas lielas upes
Trejupītē tek.
Gailis dzied
Kāpēc gailis
Pirmo reizi
Tieši trijos
Dzied?
Kā viņš
Nenokavē laiku?
Un pēc stundas
Atkal gailis
Dzied.
Kā viņš saprot
Stundu skaitu?
Pirmie, otrie, trešie gaiļi
Rīta jundu
Skaita.
Vai tai dziesmai
Zemeslodes gaita?
***
Ar debesīm kopā
Samtaina jūra līgo,
Kā cerība tālumā
Kuģis slīd balts.
Tādi mēs paši –
Slīdoši, kāpjoši, zili,
Mēs – daļa no kuģa baltā.
***
Tu biji tik neparasts,
Bail bija aizskart
Tev matus pilnos
Ar pīlādžu ogām,
Ko sniedzi man pretī
Par atvērto smaidu
Tai rūgtajā dienvidū,
Bites kad spieto.
Tu biji tik neparasts,
Ka bija pat bail.
***
Nedomā par rudeni,
Ja tu vēl pavasaris.
Mugursomā ieliksim
Savu bērnību.
Tikko bērziem lapas plaukst,
Tikko ledus kusa,
Vēl mēs miglā baltosim,
Vēl ar stārķiem skriesim,
Sildīsimies vasarā,
Izsmiesimies priekā.
***
Varbūt mīlestība?
Noskaiti līdz trīs,
Tad jau redzēs,
Ko tev atnesīs
Upe lietū,
Kas pār malām līs,
Kaija, kura vējus
Kopā sasaistīs.
Rudzi, kuri ziedot
Rudzupuķes pīs.
Varbūt mīlestība?
Noskaiti līdz trīs!
Margrietiņas tomēr
Šodien nevītīs,
Bet starp motoriem
Vēl ziedus tīs.
Tā kā mīlestība,
Tā kā skatiens īss
Pāri visam šodien
Margrietiņu ziedi trīs.
Aka
Aiziet gadi prom pa taku,
Liecas smilgas soļiem blakus.
Jumtiem virsū rāpjas sūnas,
Izaug kļavu meitas brūnas.
Aiziet projām ozoldēli,
Mājas baļķos paliek tēli.
Atkal ierit zemē veļi,
Vaļā veras visi ceļi.
Iet pa takām siržu rinda,
Pļavā melnē akas vinda.
Dārznieks
Man kaimiņos dzīvo dārznieks
Un audzē kokus.
Tas zaļo Annai, tas Mārim,
Tas Armandam zarus šūpo.
Viņš rokas pa dārziem un lokās
No rīta gaismas līdz naktij,
Un pēta, kā lapas līgo,
Kā stumbri palēnām kroko.
Un atkal dārznieks lokās,
Katru gadu stāda pa kokam,
Pa mīļās Māras kokam.
***
Atļauj, es iešūšu pogu tev.
Gadās, ka iztrūkst.
Nejautā kāpēc, neko nejautā
Man un melnajai pogai,
Un diegam, kas saista
Mazlietiņ mani un tevi,
Un adatas acij –
Mazam un mīļam mirklim.
Iešūšu apaļu pogu tev,
Divos caurumos ticība spīdēs.
Ej pāri zemei, pāri grambām
Kā Pērs Gints.
Pāriesi – atnāksi vēl pie manis
Ar melnu pogu pie sirds.
Septembris
Plīst. Dzirdi?
Pārēdušies sauli
Silti āboli plīst.
Klīst. Redzi?
Pa brūnu zemi
Sēkliņu pāri klīst.
Līst. Pāri man,
Miglas staros pīdamies,
Ābolu lietus līst.
