Pašlaik par vairāk nekā pusmiljonu eiro notiek Mežotnes pamatskolas ēkas pārbūve. Tomēr iedzīvotāji šaubās par mācību iestādes nākotni – vai tā spēs pastāvēt? Pēdējo desmit gadu laikā no trim izglītības iestādēm Mežotnes pagastā palikusi tikai viena.
«Bauskas Dzīves» izpētē par likvidēto izglītības iestāžu ēku un darbinieku tālākajām gaitām un pielietojumu nācās secināt, ka pedagogu karjera bieži turpinās, bet būvēs pirms slēgšanas bieži vien ieguldīti lieli līdzekļi remontā un pārbūvē.
Glābj mācītājs
Vecumnieku novadam savulaik nācās pārņemt pagastu parādus, tai skaitā arī tos aizņēmumus, kas bija paredzēti skolu remontam. 2008. gadā, pavisam īsu brīdi pirms novadu izveides, par 184 tūkstošiem latu (261,81 tūkstotis eiro) notika Kurmenes skolas rekonstrukcija. Aizņēmumu no Valsts kases ņēma uz 30 gadiem, un vēl aizvien novada iedzīvotāji katru gadu maksā 9560 eiro par ēkas remontu.
Pilnībā pamests nams gan nav. «Kurmenes bijušās pamatskolas ēkas vienā daļā darbojas biedrība «Kurmenes viļņi», kas organizē nometnes un pasākumus bērniem. Telpas tiek izmantotas saviesīgiem pasākumiem un bēru mielastiem. Domes jaunais sasaukums darbu pie kopējas novada attīstības ir sācis nesen, līdz ar to pašlaik nav konkrēta nākotnes redzējuma par šo ēku,» informē Vecumnieku novada sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Pankrate.
Bārbeles skolas ēkas renovācija notika 2006. gadā. Tur ieguldīja mazāk līdzekļu – 40 tūkstošus latu (56,91 tūkstotis eiro). Arī šo maksājumu pārņēma Vecumnieku novads. Summa atmaksāta skolas slēgšanas gadā. «2006. un 2007. gadā Bārbeles pamatskolas remontdarbiem ņēma aizņēmumu Valsts kasē, bet 2012. gadā kredīts atmaksāts, tāpēc tā vairs nav turpmāko gadu budžetā,» informē I. Pankrate.
Lai arī izglītības iestāde bija slēgta, vēl 2016. gadā Bārbeles pamatskolas ēkas apsaimniekošanai novada budžetā bija atvēlēti 25 394 eiro. Dome izlēma namu pārdot izsolē, un to iegādājās Bruknas Kalna svētību kopiena. Kā atzina kopienas mācītājs Andrejs Mediņš, ēka bija diezgan sliktā stāvoklī, iepriekšējie remonti bijuši nekvalitatīvi. Kopienas iniciatīva namu izglābusi.
Dažādi likteņi
Bauskas novadā līdz šim likvidēto skolu ēkās to darbības laikā lieli līdzekļi nav ieguldīti. Dāviņu pagasta sākumskolu likvidēja jau 1999. gadā. Pamesto ēku sakārtoja un pārbūvēja pagasta padomes priekšsēdētājas Līvijas Šarķes vadībā vēl pirms novadu izveides. Tagad ēkā darbojas kultūras centrs «Dāvis» – bibliotēka, trenažieru zāle, notiek kultūras un citi pasākumi.
Labs risinājums atrasts 2011. gadā likvidētās Bauskas kristīgās pamatskolas ēkas izmantošanai – tur ir telpas Bauskas bērnu un jauniešu centram. Privatizēta tā saucamā Apiņu skola Jauncodē. «Bijušo Apiņu skolu pašvaldības rīkotajā izsolē 2016. gadā iegādājās fiziska persona par 12 700 eiro. Tā būs dzīvojamā māja. Blakus esošais sporta laukums paliek pašvaldības īpašumā,» informē Bauskas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Voldemārs Čačs.
Ne tik veiksmīgs ir bijušās Bauskas vakarskolas un Mežotnes internātvidusskolas liktenis. «Vakarskolas ēku ir paredzēts renovēt kopā ar Bauskas kultūras centru. Mežotnes internātvidusskolai izstrādā būvprojektu pārbūvei par vispārējā tipa pansionātu. Būvprojektam pašlaik tiek novērstas nepilnības pēc ekspertīzes. Vai pansionātu pārcels uz Mežotni, tas ir politisks lēmums,» informē Bauskas novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Gorškova. Mežotnes pagasta Garozas ciema iedzīvotāji cer, ka deputāti lēmumu pieņems pēc iespējas ātrāk.
Pozitīvais piemērs
Lai arī izglītības iestādes vairs nav, par pozitīvu piemēru var nosaukt Mežotnes pagasta bijušās Bērzu pamatskolas, tagad Strēlnieku daudzfunkcionālā centra darbību. Namā darbojas seši amatiermākslas kolektīvi – tautas dejas, vokālais ansamblis, līnijdejas, amatierteātris, radošo darbu pulciņš bērniem un audējas. Ēkai 2012. gadā par 682 570 eiro ar 80 procentu Eiropas fondu līdzfinansējumu uzlabota energoefektivitāte – siltināts jumts, sienas, pamati, mainīti logi un durvis. Tas ļauj samazināt apsaimniekošanas izmaksas. Ierīkota trenažieru zāle.
«Kultūras nama Mežotnes pagastā nav bijis kopš sovhoza laikiem. Turklāt esam nostāk no pārējiem – līdz Mežotnei ir astoņi kilometri, līdz ceļa A7 pieturai «Dāliņi» – seši kilometri. Tāpēc vietējie namu aktīvi apmeklē,» stāsta Mežotnes pagasta kultūras pasākumu organizatore Inga Mauriņa. Bijušās skolas ēka ir piemērota gan mēģinājumiem, gan dažādām nodarbībām. Ir plašs vestibils un liela zāle, kur balles var rīkot diviem simtiem cilvēku.
Galvenā problēma gan ir un paliek grantsceļi – pavasarī un rudenī bieži vien grūti izbraucami. «Ir cilvēki, kas braukā uz nodarbībām. Tad parasti zvana un prasa, vai šodien līdz mums var aizbraukt,» stāsta I. Mauriņa.
Lielākā daļa kolektīvu pēc vasaras atsāk darbību septembrī, bet aušanas pulciņa «Vēverīši» dalībnieces darbojas jau tagad. Pulciņu vada Rasma Statkauska. «Pati esmu no Skaistkalnes puses. Bija doma ar aušanu nodarboties kādās mājās, bet, kad slēdza skolu, saņēmu zvanu – tiekamies, būs telpas!» atceras R. Statkauska. Darbojas trīs stelles, tagad saliks kopā arī ceturtās, kuras pulciņam iedevis mežotnieks Aldis Pavilons.
«Sāku strādāt 2006. gadā, kad Mežotnes pagastam nebija neviena amatiermākslas kolektīva. Koris vairāk bija Bauskas, nevis vietējais. Tagad ir seši kolektīvi – visi darbojas kopš 2010. gada,» stāsta I. Mauriņa. Jaunas telpas ļauj Mežotnes pagasta iedzīvotājiem radošāk izpausties.
Kā čigānam jādzīvo
SIA «Karšu izdevniecība «Jāņa sēta»» pētījumā Bauskas novadā kā viens no nākotnes risinājumiem mazajām lauku skolām ieteikts atstāt 1. – 6. klases. Iespējams, jau nākamgad Mežotnes pamatskolā sāks darboties šāds modelis. Praksē šāda ideja pedagogus izbrīna.
Vēsturnieks Arvo Karelsons savulaik strādājis likvidētajā Bauskas kristīgajā pamatskolā, tagad viņa darbavieta ir Mežotnes pamatskola. «Šogad vēl strādāšu, bet nākamgad man tur nebūs, ko darīt. Par maz stundu,» tā pedagogs. Mazajās lauku skolās viņa profesijas skolotājiem slodze ir maza, jāmeklē darbs citās izglītības iestādēs. «Godīgi sakot, visu laiku esmu uz koferiem. Kopš strādāju par pedagogu, braukāju no vienas vietas uz citu. Kā čigānam jādzīvo. Mācīšanas metodes nevar ilgtermiņā attīstīt, grūti pašam pilnveidoties, ja nav bāzes vietas. Kādreiz tāda bija Kristīgā pamatskola, tagad vairs nav,» stāsta Arvo Karelsons. Šogad viņš strādās Mežotnes pamatskolā, Griķu pamatskolā un Baldones mūzikas pamatskolā.
Ja īstenos sākumskolu modeli, būs vēl sarežģītāk. «Vēsture ir tikai 6. klasē – divas stundas. Vai būs vērts braukt? Sava transporta man nav, braucu ar sabiedrisko autobusu. Mācu arī sociālās zinības, bet ar to diez vai pietiks, lai savāktu slodzi,» vērtē A. Karelsons.
Nav skaidrs, kā direktori risinās otras svešvalodas sākšanu 6. klasē – arī tam vajadzēs pedagogu dažām stundām. «Ja šāds modelis sāk darboties, Izglītības un zinātnes ministrijai būtu jāpārstrādā mācību programmas, lai 5. un 6. klasē nav priekšmetu ar pāris kontaktstundām,» uzskata pedagogs.
Mazo skolu problēmas apstiprina Mežotnes pamatskolas direktore Daina Lapkovska – izglītības iestāde meklē mājturības pasniedzēju zēniem un sporta skolotāju.
Lauku skolas ir vērtība
Pārsla Arķina Mežotnes pagasta Bērzu pamatskolā savulaik strādāja par sākumskolas pedagoģi. Vadīja mākslas pulciņu – stikla un zīda apgleznošanu, mācīja citas tehnikas. «Savulaik studijā «Meistars Gothards» mācījos astoņus gadus. Sākumā iegāju, skatos – cilvēki ēd un dzer, kaut kas notiek. Domāju, ka jāiet prom, bet Indra Liepa mani uzrunāja, aicināja uz nodarbībām. Aizrāvos ar mūsdienu mākslas tehnikām. Padomju laikā nekā tāda nebija,» atceras P. Arķina. Salonā apgūto viņa mācīja jauniešiem.
Bijušās Bērzu pamatskolas pedagogu kolektīvu viņa vērtē kā ļoti labu. «Lauku skolā var vairāk pievērst uzmanību bērniem, papildus iemācīt kaut ko pēc stundām. Lauku pedagogi atdod bērniem sirdi un dvēseli. Mēs noteikti strādājām labi,» pārliecināta P. Arķina. Viņa atceras laikus, kad strādājusi Jelgavas rajona Platones pamatskolā. Viens no bērniem, ar kuru strādājusi papildus, bijusi krievu meitenīte, kam bija grūtības ar latviešu mīkstinājuma zīmēm. Savulaik ieguldītais darbs atmaksājies – tagad meitene pati ir skolotāja. Sirmā kundze uzskata, ka lauku skolas ir liela vērtība – jādomā, kā tās saglabāt, nevis slēgt.
Tomēr skolā P. Arķina strādāt nevarētu, pat ja tā turpinātu darboties. «Man nav augstākās izglītības – vienu gadu nepabeidzu. Man kā skolotājai bija daudz materiālu, visas komisijas slavēja, bet pabeigtas pedagoga augstākās izglītības nebija. Kad skolā bija akreditācijas komisija, viens pārstāvis tā arī pateica: «Ja daudz par viņu runāsit, uzreiz atlaidīšu!»,» atceras bijusī pedagoģe. Kad pametusi skolu, pašai licies, ka būs grūtāk. Mācību pārzine Sandra Širve teikusi: «Pārsla, kā tu dzīvosi bez skolas!?» «Pirmajā septembrī stāvēju pie mājas loga un skatījos, kā bērni iet uz skolu,» atceras P. Arķina. Tomēr tas pārdzīvots. Tagad viņa smaida, ka aiziešana bijusi sekmīga – kā apkopēja Mežotnes internātvidusskolā nopelnījusi lielāku pensiju.
Pašlaik P. Arķina aktīvi darbojas šūšanas pulciņā, kur viņu uzaicinājusi pirmā pulciņa vadītāja Elza Kaktabulle. Šuvēja ar dzīvi ir apmierināta un tāfeles kabinetos izmanto aprēķiniem, kas šajā nodarbē ir nepieciešami.
Telpām pielietojums būs
Mežotnes pamatskolā pie ziņojumu dēļa katru dienu mainās cipars – tas norāda, cik dienu atlicis līdz 1. septembrim, kad sāksies mācību gads. Darāmo darbu ir daudz. Skaidrs, ka līdz mācību gada sākumam visu nepaspēs, bet pabeigs tikai tos darbus, kas ļaus sākt mācības.
Izglītības iestādes ēku par 523 009,55 eiro bez pievienotās vērtības nodokļa pārbūvē SIA «Kvintets M». Paziņojumu par iepirkuma konkursu Bauskas novada dome publicēja šī gada 28. februārī, bet līgumu ar firmu noslēdza tikai 20. jūnijā. Darbi sākās mēnesi vēlāk, nekā vajadzētu.
«Remontu skolai vajadzēja. Ēku nodeva 1995. gadā. Kopš tā laika kapitāli nekas nebija darīts,» atceras skolas direktore Daina Lapkov-
ska. Remonts tiešām būs pamatīgs – jauns jumts, siltināts cokolstāvs un sienas, jauni logi, pārbūvētas daudzas iekštelpas. Skolas vadība ir optimistiski noskaņota un cer, ka 1. septembri izglītības iestāde būs pietiekami sakārtota, lai varētu sākt mācības.
Tomēr pozitīvo noskaņu aizēno domas par nākotni. «9. klasē šogad būs 12 audzēkņi, tāpēc arī gribam vienu gadu saglabāt pamatskolu, lai viņi var pabeigt 9. klasi šeit. 7. un 8. klase jau šogad būs apvienota,» stāsta direktore. Ir skaidrs, ka audzēkņu daudz vairāk nebūs – šogad pagastā piedzimuši divi bērni. Pirmajā klasē gan vismaz astoņiem skolēniem būtu jābūt.
Ēka būs sakārtota plašam pielietojumam. Izglītības iestādes pirmais stāvs izbūvēts, balstoties uz vides pieejamības principiem – te varēs iebraukt ar ratiņkrēslu, iekārtota tualete cilvēkiem ar invaliditāti.
D. Lapkovska uzsver – pa pirmo stāvu cilvēks ar ratiņkrēslu varēs pārvietoties. Ēku un apsaimniekojamās teritorijas pārzinis Jānis Švecs stāsta, ka klasēs ir labs aprīkojums – interaktīvās tāfeles un ekrāni. Viss vajadzīgais mācību procesam ir nodrošināts. «Daudzi saka – kam vajag milzīgo remontu? Tomēr ēka ir jāsakopj, lai nav bīstama. Tas ir ciema centrs, tāpat kā Strēlniekos,» tā J. Švecs.
Bijušajai Bērzu pamatskolas direktorei gan brīžiem rodas nepatīkamas asociācijas. «Izjūta kā kādreiz Bērzu skolā. Tur arī atstājām 1. – 6. klases, vecāki sāka ņemt ārā bērnus, pievienoja Mežotnes pamatskolai, un tad viss izputēja. Mežotnes pagastā bija trīs skolas, tagad paliks tikai tāda astīte,» pārdomās dalās D. Lapkovska.
Bez darba nepalika
Likvidētās Bauskas kristīgās pamatskolas bijusī direktore Inese Lavrinoviča stāsta, ka vienīgā no pedagogiem, kas tūlīt pēc skolas slēgšanas palikusi bez darba, bijusi viņa pati. «Gan visi pedagogi, gan bērni sadalījās pa Bauskas novada skolām – Valsts ģimnāzija, pilsētas pamatskola, 2. vidusskola, Uzvaras vidusskola, Griķu pamatskola un citas. Redzot, cik noderīgi skolās ir bijušās izglītības iestādes pedagogi, tagad varu droši teikt, ka arī tolaik strādājām kā īsti profesionāļi. Domāju, ka bērni no tā daudz ieguva,» teic I. Lavrinoviča. Pati vēlāk sākusi darbu Uzvaras vidusskolā par sociālo pedagoģi un tagad strādā Pilsrundāles vidusskolas Mūzikas un mākslas skolā par mūzikas nodaļas vadītāju. Skolas tehniskajam personālam pēc iestādes slēgšanas darbu atrast bijis grūtāk.
«Žēl, ka mūsu skolu likvidēja. Katru vasaru bijušie pedagogi tiekamies salidojumā. Vēl joprojām esam draudzīgi, atceramies cits citu ar labām domām. Skola tobrīd bija kā viena liela kopiena. Pēdējā gadā bija 105 skolēni, un neviens vecāks līdz pat slēgšanai neuzrakstīja, ka savu bērnu no skolas grib izņemt,» stāsta I. Lavrinoviča.
