60 gadu jubileju svin Osvalds Blaudums Bauskā.
Dzīvespriecīgais Osvalds Blaudums pēc 37 gadiem pie neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas stūres no augusta sākuma ir izdienas pensijā, bet darāmo darbu saraksts nav gājis mazumā.
Ar laiku iepatikās
Jubilārs kopš bērnības zināja, ka nebūs ne policists, ne ugunsdzēsējs. «Mans tēvs bija šoferis. Vienmēr, kad viņš remontēja auto, man bija jāstāv blakus, jo, iespējams, tēvam būs jāpadod atslēga vai cits instruments. Dažbrīd šī nodarbe pat ļoti «piegriezās», bet, laikam ejot, iepatikās, un, pateicoties viņam, es visus darba gadus esmu strādājis par autovadītāju,» stāsta gaviļnieks.
Būt par «ātro» šoferi nenozīmē tikai grozīt stūri. «Cilvēks ir pirmajā vietā. Vienmēr palīdzēju feldšeriem, kā varēju, – nesu pacientus, darīju citus darbiņus. Pirms 15 gadiem «ātro» mašīnā bija aptieciņa, pāris potes un nestuves, turpretī tagad spēkratos ir minislimnīca. Attīstība ir acīmredzama. Nekad neesmu braucis ar nolaistām, vecām mašīnām. Agrāk izsaukumos devās šoferis un feldšeris, bet tagad vienā auto ir trīs cilvēku komanda,» tā par bijušo darbavietu stāsta gaviļnieks.
Dienā 800 kilometru
Gadā Osvalda spēkrats savāca ap 130 tūkstošiem kilometru nobraukumu. Viena maiņa ilga 24 stundas, un šajā laikā šoferis pieveica pat 800 kilometrus. «Braukāšana bija liela, piemēram, no Bauskas aizbraucām uz Kurmeni, tad uz Jelgavu un atpakaļ uz Bausku. Tur vien jau 200 kilometri sanāca. Ceļā pavadītas neskaitāmas stundas un nobraukti simtiem tūkstošu kilometru,» nosaka baušķenieks.
Viņš slavē bijušos kolēģus: «Esmu priecīgs, ka strādāju kopā ar tādiem cilvēkiem. Mēs, šoferīši, viens otru «ručījām» un, kad bija nepieciešams, maiņas salikām tā, lai kolēģi var nokārtot arī ārpus darba lietas. Citi kolēģi nāca un gāja, bet, ja kāds noturējās 5 – 10 gadus, tad zinājām, ka šis būs savējais līdz pēdējai dienai.»
Jubilāra dzimtā puse ir Mežotne, uzaudzis un mācījies viņš ir Bauskā. Iegūts Apguldes profesionālās vidusskolas tehnikuma diploms. Viņš ģimenē bija vidējais bērns ar vecāko un jaunāko māsu. Mazo vienmēr nācies pieskatīt, savukārt ar divus gadus vecāko māsu attiecības bija lieliskas.
Nomaina tēvu
Tāpat kā tēvs, arī Osvalda māte no auto stūres nebaidījās. «Mamma bija lopkopēja, un bieži ar tehniku brauca pati. Es bērnībā vairāk laika pavadīju pie stūres, nevis spēlējoties ar draugiem. Iespējams, tieši tāpēc es savam dēlam nespiedu kļūt par šoferi,» stāsta gaviļnieks.
Viņa dēls Artis izvēlējies pavāra profesiju. Viņš strādā uz kruīza kuģa «Tallink», savukārt meita Ineta ir skolotāja. Bērni Osvaldam un viņa sievai Pārslai dāvājuši trīs mazbērnus – Kārli, Uvi un Unu.
Baušķenieka sievas māsa strādā medicīnas jomā. «Vecākā māsa, kura ir jau viņsaulē, bija mediķe. Jaunākā māsa pieņem izsaukumus Rīgā. Sieva strādā galvaspilsētā un, tāpat kā māsa, pieņem izsaukumus. Pārsla Bauskas slimnīcā līdz tās likvidēšanai bija vecmāte,» stāsta Osvalds, kurš savu šofera karjeru sāka trīs dienas pēc atgriešanās no armijas. «Mans tēvs tobrīd strādāja par «ātro» šoferi. Pirms es atgriezos no armijas, viņš devās pie priekšniekiem, lika galdā šņabi un teica: «Kad atbrauks mans dēls, es iešu prom un viņš nāks manā vietā.» Tā sākās mana šofera karjera,» ar smaidu sejā nosaka jubilārs.
Tā jānotiek
Osvalda ikdienas pienākumos ietilpst rūpes par deviņdesmit gadus veco māmiņu. Arī dārza darbu mājās netrūkst. Baušķenieks prāto: «Ja man būtu teikšana, es visus sirmos un vecos laistu pensijā daudz ātrāk. Kamēr vecie strādās, tikmēr jaunie brauks prom no Latvijas. Kam mums, vecajiem, tik ilgi strādāt? Tiesa, pensijas ir mazas, tas būtu jāmaina, bet būtība nemainās. Jaunajiem ātrāk jātiek pie teikšanas.»
Osvalds uzskata, ka dzīvē mazāk «jāķer kreņķis» par situācijām, kuras mainīt nav cilvēka spēkos. «Es dzīvi tveru viegli, bet ne vieglprātīgi. Ja kas notiek, tad tā tam jānotiek. Ja ir risinājums, tad labi, ja nav – ar situāciju jāsamierinās. Es nesūdzos, ja deputāti pelna vairākus tūkstošus. Ja es nesēžu tajos krēslos, tad kaut ko neesmu izdarījis, kā vajag. Esmu tur, kur es esmu, un par to nesūdzos. Citi saka, ka Blaudumi ir bagāti ļaudis, bet starpība ir tāda, ka es ar pēdējo «piecīti» makā neiešu un neraudāšu, nevienam neteikšu, ka tas ir mans pēdējais, bet staigāšu pa pasauli ar smaidu sejā. Mūsu dzīves kvalitāti un uztveri nosaka tas, kā mēs reaģējam uz situācijām, kurās atrodamies,» pārdomās par dzīvi dalās jubilārs.
