Izveicīgiem un izdomas bagātiem Rīgas jauniešiem iztērēt desmit tūkstošus eiro nav liela problēma. Īpaši, ja projektu finansē valsts. Tas sniedz garantiju, ka par visu samaksās.
Nav svarīgi, kurš kuru uzmeklēja pirmais, – Latvijas Institūts vai reklāmas aģentūra «DDB Worldwide Latvia». Tapa projekts vadāt pa Latvijas ceļiem tortes, kuras pēcāk nodot Lietuvas un Igaunijas pierobežas pašvaldību vadītājiem. Trešais vairāk nekā 50 eiro vērtais saldais ripulis kaut kad un kaut kā nonāks Somijā. Lai biznesa projektam piešķirtu patriotisku un visas tautas jūsmas pilnu nokrāsu, tika izdomāts saldumus pārvietot 23. augustā ar klāt piekabināto Baltijas ceļa birku. Cik šīs aktivitātes ir loģiski savietojamas, tas jau bija otršķirīgi.
Tikpat nesvarīga izrādījās par visas tautas izsludināto akcijas organizēšana. Lauku ļaužu informēšana, patiesa vēlme just viņu klātbūtni palika otrajā plānā, par galveno atstājot iespēju Rīgas reklāmas aģentūrai uzņemt videofilmu, kura pēcāk, visticamāk, noklīdīs virtuālās vides džungļos līdzās miljoniem citu līdzīgu vienas dienas «mākslas darbu».
Divas dienas pirms 23. augusta piezvanīja Valentīnas kundze no Grenctāles. Viņa stāstīja par metru garajām vībotnēm ceļa malā un mobilo sakaru operatora torņa pakājē, nolaisto bijušā robežkontroles punkta ēku kompleksu. «Savu ceļa galu, cik bija spēks, sakopu. Taču visu šoseju, kuru lepni dēvējam par Baltijas ceļu un pa kuru ikdienā brauc ārzemju tūristi, augstas svešu un pašu valsts amatpersonas, es nevaru satīrīt. Par to man sirds sāp un ir kauns,» atzina Valentīna.
Varbūt viens no valsts tēla veidotājiem – Latvijas Institūts – pamanīs šo neizdarību. Izstrādās projektu, uzaicinās tuvējo māju, skolu un pagastu ļaudis vienoties talkā Baltijas ceļa sakopšanai. Par pārdesmit tūkstošiem tiks atrasta izveicīga kompānija, kas izgatavos videorullīti, lai vēstītu virtuālajai pasaulei par latvju bāleliņu čaklumu, tikumu un sava ceļa mīlestību.
