Kāds noslēpumainais svārsts mūs atkal iešūpo Dzejas rudenī. Kā mānīga, bet vilinoša atbalss skaņu pa skaņai, vārdu pa vārdam dzeja mūs atkal atbur no ikdienas rūpēm, no neatminamiem jautājumiem. Un pēkšņi pamanām, cik trausls zirnekļa tīkls mūsu steigas ceļmalā sašūpo cerību, uzmodina saules staru un tad pagaist kā nebijis, atstājot mūs, tehnoloģiju laikmeta gūstekņus, šī mirklīgā skaistuma varā.
Laiks vienus uznes viļņa galotnē, citus pamet aizmirstības dzelmē, bet īsta talanta un personības spožumu nespēj apdzēst ne laikmeta liekulības, ne skaudības, ne naida dūmaka. Kāpēc kalniem ir virsotnes, un kāpēc kokiem ir galotnes?…Tos pirmos skar skarbie patiesības vēji un mēs, atliecot muguras un iztaisnojot plecus, vēršam turp savu skatu, kad pietrūkst drosmes vai domas lidojuma. Nu raugāmies uz Eduardu Veidenbaumu, lai varbūt skaidrāk apzinātos cilvēka dzīves patieso vērtību un to, kas mūsu sirdis dara labākas un prātu modrāku. Ļausimies dzejas vārda burvju spēkam un smelsim no tā!
EDUARDS VEIDENBAUMS
***
Kad niknas vētras dzīvei postu draud,
Kad skumjās dvēsele baiļojas un raud,
Kad laimes gaišie brīži zūd un irst,
Kad cerības kā rudens lapas birst,
Tad, cilvēks, iedomā, cik īsais brīdis
Ir laiku mūžībā tavs dzīves sprīdis,
Kā zemes plašums zvaigžņu lielos baros
Ir mazais puteklītis saules staros,
Un, augstāk celts par iznīcības niekiem,
Tev gars būs brīvs no dzīves
bēdām, priekiem.
IVARS ŠMITS
Atdzimšana…
Veltīts dzejniekam E. Veidenbaumam 150. dzimšanas dienā
(fragments)
Kļavas liesmo,
Rudens tuvu,
Paiet gadsimts,
Vēl pusgadsimts…
Sudrabs nerūs,
Zobens nerūs,
Tavi vārdi, asas bultas
Kungiem trāpa siltās gultās….
Tautas liktens,
Likteņdārzā
Rudens vējiem pieskaroties,
Atsauc katru Tavu dziesmu…
Liepas kapos sakustējās
Staburaga liktens klints,
Tava dvēsele ir brīva –
Rūja pačukst Burtniekam…
Svabada ir griba Tava,
Tauta Tevi satiek sejā,
Desmit valodās Tu atkal
Vari runāt savu dzeju…
SANDRA CĪRULE
***
Notikumi sarec laika brūcēs,
Zobens nesaudzīgs,
Kož vēl un vēl, un vēl.
Asmens skumjš
Kā suns bez savas ķēdes,
Krīt vālos nevienādos
Izsapņotais mežs.
Nekas jau nebeidzas –
Tek sekundes kā graudi tek
No liktenīgu peļu
Dāsni sakapāta maisa.
Pa nelīdzenu bruģi
Rati kratās.
No augstā vezuma
Kā karalis no troņa
Mums lēnprātīgi smaida
Rētains laiks.
***
Nespēju sevi vairs saturēt kopā,
Te nokrīt kāja, te pazūd roka,
Acis un ausis pa zemi lasu
Pie katra koka, pie katra žoga.
Nenokrīt ne mats no galvas
Bez Viņa ziņas, bez Viņa vārda.
Birst mani pirksti, izkrīt glāsti,
Nāk jauna diena un mani ārda.
Es turu ciešāk sevi saujā.
Bail izmest pusceļā savu krustu.
Man nav ne jausmas, kāpēc to nesu –
Bez tāda es tiešām nepazustu.
***
Pa savu čakru kāpnēm
stenēdama rāpjos
Joprojām nesaprotu
kas ar ko kāpēc
Bet dzīve iet
Tai galīgi vienalga
cik sakārtots
vai izpostīts mans nams
Kad vecie pergamenti
rakstu ruļļi un
teksti sakrāli
ar visām gudrībām
sāk lēnām sairt pīšļos
Tad pēkšņi ieraugu –
nu redz kur viņa ir
Tik ilgi meklētā
tik žēli apraudātā
tik ļoti mana
trauslā pudeļzaļā sirds
VALIJA REINICĀNE
***
Šodienas plūdi
Vārdu plūdi
Lēmumu plūdi
Papīru plūdi
Atkritumu plūdi
Sāpju plūdi
Asaru plūdi
Asiņu plūdi
Bēgļu plūdi
Grēku plūdi
Svētceļnieku plūdi
Ūdens plūdi
Vājprāta plūdi
Cerības plūdi
Kā Noasa šķirsts
Pirms Pasaules plūdiem
AIVA KRŪZE
***
Katram dzīve savādāka
Katram laime citādāka
Cits to novērtē un tur
Cits to nenotver un peļ
Katram diena savādāka
Katram gads ir citādāks
Citam piepildīts un skaists
Kādam palaists garām laiks
Novērtēsim kas mums dots
Lai par to ir prieks un gods.
IVETA SALGRĀVE
***
Jāizrauj laiks no ikdienas
sakodiena
Aizkaru zaļajās acīs atvadas
paceltu vēju māj
Smilšu pulksteni apturēt
Piestāj
Jāizrauj laiks no ikdienas
Sakostiem zobiem tavs suns
aiziet laiks tava tauta tu pats
Nepārstāj
Laiks nepiedod mīcīšanos
zobi gļēvumu nepiedod
Neaizmirsīs. Nepiedos. Nekad.
***
Valsts pasūtījums.
Eiropas pasūtījums.
PSRS. Jau pasūtījām.
Gaidām.
Mūs arī kāds pasūtīs?
***
vienu krītošas zvaigznes mūžu
zem debesīm stāvēt
lai pasapņotu
no sīkumiem pasaule sastāv
līst. Sīkumains lietus.
Lāses tik savādi sāp.
mieru līgstu ar sevi
es mierinos
bail
IVARS KĀRKLIŅŠ
***
Zviedz ilgu zirgi pie cerību slitas,
Līdz atskrien tiem kumeļš sprauns.
Drīz neiemigt – sirds jūsmā sitas –
Par viņu man nebūs kauns.
Zviedz ilgu zirgi pie cerību slitas,
Nu laikam es nebūšu auns.
Kaut gadi tiem līdzi auļo bez mitas,
Arvienu vēl palieku jauns.
Zviedz ilgu zirgi pie cerību slitas,
Dej kumeļš un pļava tam līdz.
Šī – Mūžības pļava – man nevajag citas,
Tās prieku rast nepalīdz.
GINA VIEGLIŅA-VALLIETE
Miķelīši
Iet pa ceļu vecenīte kalnā,
Rokās viņai miķelīšu ziedi,
Bērzos skatās, pieliek soli vienu,
Strazdiņ, cik tu skaisti šodien dziedi!
Dažas lapas nolaižas uz pleciem,
Dažas tur, kur atviz rasas lāses,
Vecenīte pieliek soli vienu,
Mīļajiem uz kapiem ziedus nes.
Vecenītei solis smags patiesi,
Rokā raibi miķelīšu ziedi,
Dieviņ mīļo, vai Tu mani gaidi?
Es jau turu rokā ceļa spieķi.
Dieviņš paskatās un plati smaida,
Vēl jau daudzas takas jāmin būs,
Pasteidzies! Rau, mīļie ziedus gaida,
Tavi miķelīši priecē visus, arī mūs.
ANITA VELMUNSKA
***
Ar dzintara mirdzuma spozmi,
Kas sajaucies Zemgales mālā,
Es eju pa lapām piebērtu taku
Jūtot, kā rudens elpo man blakus,
Bet man vēl vasaras saule ir plecos
Un sakaltušas kastaņu krelles ap
kaklu.
Es nopērku brīvbiļeti uz karuseli,
Kur kopā ar mani braukā
Vējš, kas putnus kopā saukā
Un klāj dzeltenu karogu pāri
Atvasaras medus smaržai,
Kas vaska kārē apkārt ripo
Ar viršu garšu maizes rikai
Kā āboliem piebērtu grozu.
Es dāvinu tev šo rudens miglu rītu,
Bet sev, sev es paņemu vainagu –
No krāsainām kļavlapām vītu.
***
Ar augusta saules lāsēm pielijušu taku,
Ar atvasaras lietus staru sev blakus
Es nāku no vasaras tveicīgām naktīm
Pāri mirklim kā krītošu ābolu taktīm,
Bet laiks iet, un minūtes smiltīs izirst
Kā gladiolu kalendārs, kas ziedos atvērts
Bet es arvien vēl ceru uz zvaigznēm
Uz starainu lietus mirdzumu acīs,
Kas pasaulei pāri kā lietussargs pletīs
Tos cerību starus, kas saliedēs mūs,
Tos brīvības spārnus, kas vienmēr mums būs.
Viss pazuda, tik nolija mirdzoša rasa,
Tad pārvērtās miglā, kas septembrim plecā,
Un tāpēc es nāku, lai pateiktu mītu
«Sveicini un izjūti ik baltu rītu»,
Kad rokās tu atkal turi skolas krītu.
MĀRĪTE ČORNAJA
Bērzs
Rudens elpa kad atnāk
Ar kodīgu salnu,
Bērzs ietērpjas
Zeltaina klusuma mētelī.
Pēc brīža jau kails,
Bet atnāk ziemas vakars
Ar miglu,
Un nākamā rītā
Sarkana saule aust.
Tad acis burvīgu
Mirkli tver.
Katrs zariņš
Dimanta pērlēs mirdz,
Un rītam pretī
Uzgavilē sirds.
Dzērve
Vasara otrā pusē,
Un dzērve purvā
Māca bērniem rudeni saukt.
Gaidīt laiku,
Kad rudens vēji
Sāks kaukt.
Dzērves celsies spārnos,
Asie vēji sitīsies krūtīs,
Un atbalsis radīs
Māju logu rūtīs.
Dzērve māca bērnam
Pielūgt debesu zilgmi,
Tālo saules staru,
Uz mākoņa mītošo
Dvēseles garu.
Bet vienai dzērvei sāp
Aizlauztais spārns,
Neļaujot pacelties.
Dzērvei jāpaliek purvā
Un jāpiesauc ziema…
