Satikšanās Kaucmindē
Saulainē, Kaucmindes muižā, 9. septembrī sarīkojumā «Kā būt īstenai kaucmindietei jeb kāzas šoruden būs!» apmeklētājiem tika piedāvāta plaša un daudzveidīga kultūrizglītojoša programma, kas atklāja bagātīgu kultūras mantojumu.
Teltīs uz senās godības – valsts aizsargājamo Kaucmindes pils pusgruvušo ēku (aizsardzības numurs 6179) – fona ritēja priekšnesumi un bija apskatāmas tematiskas ekspozīcijas.
Rundāles novada kultūras speciāliste Lilita Lauskiniece sarīkojumu bija veidojusi kā dzīvesstāstu no bērnības līdz kāzu dienai. Daudzos priekšnesumos tika iziets caur bērnības, jaunības, līgavas vārtiem, dažādu tautu dejās tika sagaidīti arī tāli precinieki, un nobeigumā visi cienājās ar kāzu torti.
Lepnums un kronis
«Iz Kaucmindes pūralādes» – tā sauca ekspozīciju, kas stāstīja par šīs vietas zelta laikiem, kad te no 1923. gada mājturības skolā mācījās īstenās latvju saimnieces. Viņas apguva rokdarbus, virtuves un galda kultūru, lopkopības, dārzkopības un zemkopības vadīšanu. Kandavas lauksaimniecības tehnikuma Saulaines teritoriālās struktūrvienības skolotāja un muzeja vadītāja Marina Kazanceva bija iekārtojusi ekspozīciju ar daudzām interesantām pagājušā gadsimta 20. – 30. gadu fotogrāfijām.
Attēlu stāstus «Bauskas Dzīvei» palīdzēja atklāt M. Kazanceva. Izrādās, sestdienās ekskursanti ar bānīti braukuši uz Kaucmindi, kur viņi izvadāti pa teritoriju un ēkām, ekskursantiem izrādīts, ar ko te saimniekmeitas nodarbojas, un noslēgumā pat klāts kafijas galds. Šāda saviesīga sēdēšana pie klātiem galdiem redzama bildēs. Šķiet, tad arī radies teiciens: «Konservi ir Kaucmindes lepnums, un rokdarbi ir Kaucmindes kronis.»
Ekspozīcijā bija izliktas austas vilnas segas un dekoratīvie spilveni, linu galdauti un dvieļi, ko darinājusi Velta Rumba no Mežotnes puses.
Tehnikuma darbinieces bija sagatavojušas bukletiņu, kurā aprakstītas gan senās kāzu tradīcijas, atbilstīgi sarīkojuma tēmai, gan sniegtas kaucmindiešu ēdienu receptes – kā pareizi pagatavot drebeni, ar āboliem pildītu zosi un īsteno latviešu rasolu.
Atsevišķā teltī varēja skatīt kāzu kleitu izstādi.
Katram savu tautastērpu
Viens no emocionālākajiem un lepnumu raisošākajiem brīžiem bija sievu un meitu iznāciens mantotos, pašu koptos un darinātos tautastērpos. Iecavniece Ginta Zaumane, jelgavniece Ilze Strēle un Dace Sadaka no Mērsraga veido projektu «Mans tautastērps», kurā divos gados jau iesaistījušās 80 dalībnieces. Mērķis – popularizēt senču mantojumu, tradīcijas un vērtības. Katrai par savu tautastērpu ir īpašs stāsts. Daļu no šiem stāstiem sestdien Saulainē bija iespēja redzēt un dzirdēt.
Ar dejotājas iznesību skatītāju priekšā nāca vecsauliete Dace Štāla, baušķenieces Ilvas Vansovičas tautastērps ir viņas dzīvesprieka apliecinājums, tik košs un saulains tas. Bija Latgales, Zemgales un Kurzemes puses drānas, skanēja vārdi: «Novēlam katram latvietim atrast savu tautastērpu!»
Gaida pārvērtības
Citu tautu kultūras mantojumu varēja iepazīt caur deju. Elpu aizraujošs bija Rīgas Purvciema vidusskolas horeogrāfijas ansambļa «Venzeļa» sniegums – viņu dedzīgā un augstā mākslinieciskā kvalitātē izpildītā gruzīnu deja.
Viesos bija atbraukušas arī burjatu un uzbeku biedrības pārstāves no grupām «Badarhāns» un «Natali Berg Dance», kas izrādīja košas šo tautu dejas. Kā «Bauskas Dzīvei» pastāstīja Rīgas burjatu biedrības dalībniece Elīna Pasečnaja, Nataļjas Sibergas vadībā pulciņš interesentu pēta burjatu un uzbeku kultūru, seko līdzi tās attīstībai, jaunām tendencēm horeogrāfijā un ar prieku uzstājas daudzās Latvijas vietās.
Vairākiem sarīkojuma dalībniekiem un apmeklētājiem bija viena vēlme – kaut reiz atkal Kaucmindes muižas ēkas atgūtu agrāko labklājību! Baušķeniece Ilva Vansoviča ir optimistiski noskaņota: «Atceros, bērnībā skolotāja mūsu klasi aizveda ekskursijā uz Rundāles pili. Tad tā arī bija aizaugusi un noplukusi. Pagāja gadi, un mēs redzam šo atjaunoto kultūrvēsturisko pieminekli visā košumā. Es ticu, ka tādas pārvērtības varētu notikt arī ar Kaucmindi.»
Godina izcilu iecavnieku
Pirmais latviešu mācītājs Iecavas draudzē, brīvības cīņu dalībnieks, lieliskas balss īpašnieks – tā vēstures pētnieki raksturo kādreizējo luterāņu mācītāju Jāni Lūsi. Viņš godināts šī gada Eiropas kultūras mantojuma dienās Iecavā svētdien, 10. septembrī.
«Laika ritējums dažbrīd šķiet ļoti nežēlīgs. Pagājuši deviņdesmit gadi, kopš Jānis Lūsis sāka kalpošanu Iecavā. Gada laikā viņš iemantoja draudzes, uzdrošinos teikt, visu iecavnieku cieņu. Daudzi nāca klausīties viņa iedvesmojošos sprediķus, citus sajūsmināja viņa skaistais dziedājums. Jānis Lūsis sevi apliecināja arī sabiedriskajā dzīvē, jo tieši viņš bija iniciators Brīvības pieminekļa radīšanai. Taču, ja mēs tagad pavaicātu iecavniekiem, retais ko par viņu zinātu. Tas bija viens no motīviem, kādēļ, saņēmis vietējās luterāņu draudzes morālo atbalstu, nolēmu iemūžināt viņa vārdu īpašā piemiņas plāksnē,» pārdomas atklāj iecavnieks Kārlis Sinka.
Iecavas luterāņu draudzes locekle Vanda Korbe «Bauskas Dzīvei» pastāstīja, ka K. Sinka izvēlējies piemiņas zīmi izvietot baznīcas tornī. Autora vēlme respektēta, un pēc svētdienas dievkalpojuma plāksne tika svinīgi atklāta. K. Sinka «Bauskas Dzīvei» stāsta, ka baznīcas torņa smailē savulaik izvietojis foto-grāfijas ar Iecavas ainavām pirms simts gadiem, piecdesmit gadiem un patlaban. «Kāpjot torņa smailē, manu uzmanību piesaistīja starpstāvu telpas. Tās ir tik piemērotas ekspozīcijas izveidei, ka es ieteicu draudzei Jāņa Lūša piemiņas plāksni izvietot tieši te,» tā K. Sinka.
«Ir mainījušies ideāli, ir citi laiki, citi spriedumi. Taču pamatvērtības ir saglabājušās. Tās savulaik iecavniekiem vēstīja mācītājs Jānis Lūsis. Mums tagad ir jāsaprot vēstījums, kas pausts Iecavas Brīvības piemineklī laikā, kad tas tika uzcelts. Mums ir jāpārdomā, ar ko esam sevi sasaistījuši, kas mums liedz būt brīvākiem, atraisītākiem, drošākiem. Informācijas plāksne un piemineklis lai rosina mūs domāt un atcerēties!» tā sprediķī iecavniekus uzrunāja mācītājs Rolands Radziņš.
V. Korbe «Bauskas Dzīvei» bilda, ka jaunā piemiņas zīme ir pateicības apliecinājums tiem iecavniekiem, kuri vēlas darīt labu citiem, neprasot, kas par to būs pašiem.
J. Lūša godināšana turpinājās svētdienas vakara pasākumā pie Brīvības pieminekļa parkā. Te bija apskatāmi Iecavas vēsturei veltīti stendi, skanēja svētku uzrunas. Atjaunotais piemineklis saņēma mācītāja svētību.
UZZIŅAI
Jānis Lūsis dzimis 1897. gada 3. decembrī «Asarupu» mājās Jaungulbenē.
Vidusskolu beidzis Pēterburgā, studējis tieslietas un teoloģiju Tērbatas universitātē un Latvijas augstskolā.
1919. gada janvārī brīvprātīgi iestājies Nacionālās armijas Kalpaka bataljonā, demobilizēts 1920. gada septembrī.
Ordinēts par mācītāju 1926. gada 20. jūnijā.
Pirmais latviešu mācītājs Iecavas luterāņu draudzē.
Viņa kalpošanas laikā kopš 1927. gada atjaunota baznīca, vietējā sabiedrība apvienota Brīvības pieminekļa celšanai.
Mācītāja grāmata «Iecavas draudzes vēsture» ir bagātīgākais faktu avots par dzīvi Iecavā līdz 1936. gadam.
1944. gada pavasarī, tuvojoties padomju armijai, emigrēja uz Vāciju.
1950. gadā ieradās Austrālijā, kur bija viens no Sidnejas Latviešu biedrības dibinātājiem.
Kalpoja Vienības draudzē, mira Sidnejā 1959. gada 29. janvārī.
Avots: K. Sinkas apkopotie materiāli.
