Mīlulis. Vistu saime apgāž teicienu par mazām smadzenēm.
Mežotnes pagasta sētā Rutas Keišas gādībā mīt vistu pulciņš un gailis, kuru uzvedība, izturēšanās un komunikācija ar saimnieci apgāž teicienu «vistas smadzenes» kā ierobežoto prāta spēju apzīmējumu, jo putni, izrādās, nebūt nav tik dumji.
Tiek brīvsolī
Vistiņām ir mītne kūtiņā, aploks, kur paskraidīt, kā arī nožogota vieta svaigā gaisā pie ēkas sienas. Kad saimniece novērš uzmanību ilgāku laiku, veiklie putni izlavās brīvsolī un pārbauda, vai kas gardāks nav atrodams puķudobēs un zālienā. Vistas ir ļoti ēdelīgas, skaidro Ruta. Pastaigas zaļajā sētā acīmredzami nāk putniem par labu, jo tie ir mundri, veselīgi un komunikabli.
«Nezinu, kā viņas tiek ārpusē,» atzīstas Ruta, «reiz pārbraucu mājās, un vistas saimniekoja pa visu sētu. Bija jāliek lietā niknā komanda «kūtī!». Visas kā viena skriešus metās iekšā nožogojumā un tramīgi vēroja, vai manas dusmas pārgājušas.»
Ar vecajām vistām neesot problēmu, bet jaunie vēl jāaudzina. Klukstes zina, kāds Rutai noskaņojums, un precīzi izpilda vairākas komandas. Tās saprot, kur jāiet, ja saimniece saka «mājās». Pēc brokastīm cāļiem patīk sagult uz lieveņa un atpūsties. Putni labprāt «aprunājas» ar saimnieci vai viņas draugiem, kas ierodas ciemos.
Izdzīvotāju neatšķir
Pret nezināmiem ciemiņiem vistas ir piesardzīgas – samūk krūmos un vēro, vai nedraud briesmas. To netrūkst – pēc vistas tīko gan lapsa, gan vanags. «Grūti nosargāt, bet ļoti negribas uzturā lietot lielražotāju produkciju, ja ir izvēle un iespējas darīt pašai,» saka saimniece.
Pat nožogojumā mājputni ir apdraudēti, taču vissliktāk klājas brīvību alkstošajām. Viena pastaigā aiz žoga iekļuva lapsas nagos. Pirmais lielāko troksni sacēlis suns, tad pēc palīdzības klieguši gailis un vistas. Ieraudzījusi, ka rudaste vistiņu stiepj projām, saimniece reaģēja zibenīgi, skrienot zaglei pakaļ un dusmīgi kliedzot: «Atdod manu vistu!»
Zvērs sabijās un pie nenopļautā pupu lauka laupījumu atstāja. Ruta vistiņu pusdzīvu atnesa mājās, jau saskumusi par zaudējumu, taču izrādījās, ka putns nebija stipri savainots un atveseļojās. «Tagad vairs neatšķiru, kura bija cietēja,» smaidot teic saimniece.
Klasiskā mūzika
Gan vistas, gan pusaugu cāļi nav nekādi dumiķi un izrāda emocionālo saikni ar saimnieci.
«Kad no rīta izlaižu vistiņas no kūts, vairākas drošules paglaudu, lai putni nav tramīgi. Vakarā tās nāk pretī, jo zina, ka nu būs «lielā pastaiga» ārpusē. Tad var pietikt ar suņa bļodā palikušajiem kārumiem, ko vistu sargs miermīlīgi atvēl,» stāsta Ruta, «manā prombūtnē vistiņas klausās klasisko mūziku – pagalmā atstāju skaļu radio cerībā, ka tas kūmiņu atbaidīs.»
Taču ar šo hobiju Ruta nevarētu darboties, ja nebūtu labu kaimiņu padoma un palīdzības. «Man jau pietiek pārdzīvojumu, lai putnu sasietām kājām maisā iebāztu, kur nu vēl par kaušanu domāt,» drūmi noteic Ruta, «zinu, ka daudziem ar šo neizbēgamo realitāti naturālā saimniecība beidzas, vēl nesākusies. Mājlopu kāvēju mūsu laikos vairs nav nemaz tik daudz.» Toties olu kastīte Rutai ir kā pateicība draugiem un paziņām, ar kuriem kopā rit darbi un ikdiena.
