Statistika rāda optimistisku ainu – ekonomika augot, cilvēku ienākumi arī, atskan brīdinājumi par kārtējo tirgus «pārkaršanu». Brīdinātāji gan nestrādā mazos reģionu uzņēmumos, bet iestādēs Rīgā, kas neapšaubāmi nosmeļ krējumu no putras, kas joprojām nevārās īsti draudzīgi iekšzemes kopprodukta krājējiem – uzņēmumiem un to darbiniekiem.
Vidējā temperatūra nenozīmē, ka visi ir vienādi veselīgi. Piemēram, ja ciemā ir viens valsts darbinieks ar 5000 eiro algu mēnesī un deviņi minimālās algas – 380 eiro – saņēmēji, tad vidēji statistiski katra ciematnieka mēneša ienākumi ir 842 eiro. Tātad arī vidējais ienākumu pieaugums sabiedrībā nenozīmē, ka ikvienam tiek līdzvērtīga daļa. Valsts un pašvaldību iestādēs strādājošie paši sev noteikuši augošu atalgojumu, un tā proporcija, piemēram, pret pensijām ir nesalīdzināma – birokrātiskā aparāta algas ik gadu aug vismaz par vairākiem desmitiem eiro, pensionāru pabalsti – labi ja par desmit eiro. Invalīdiem kopš bērnības 128 eiro valsts pabalsts nemainīts tiek maksāts vairākus gadus. Ir viegli manipulēt ar vidējiem statistikas datiem, sēžot mīkstā valsts iestādes krēslā un no nodokļu maksātājiem pieprasot arvien lielāku atlīdzību.
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) klerku attieksme pret uzņēmumiem, izskatās, nav uzlabojusies. Nesen dzirdēju kādas Rīgas kafejnīcas īpašnieces bēdu stāstu, kā bez jebkāda pamatojuma VID pārstāvji nedēļas garumā ik dienu aizņēma vienu galdiņu, lai «uz vietas kontrolētu uzņēmējdarbību». Vienīgais baisais «pārkāpums», ko viņiem izdevās novērst, bija pašsaprotams bonuss ēstuves darbiniekiem – pusdienas un kafija par brīvu. Man liktos svarīgāk pārbaudīt amatpersonu deklarāciju dīvainības, piemēram, pēkšņu parādu pazušanu vai dārga auto uzrašanos nesamērīgi ar oficiālo atalgojumu, kas rada aizdomas par koruptīviem lēmumiem. Pirms priecāties par šķietamu augšupeju, svarīgāk būtu beidzot gādāt par godīgu valsts pārvaldi.
