Grāmatu svētkos Bauskā 15. septembrī īpašais viesis bija rakstnieks Māris Bērziņš – desmit grāmatu autors. Populārākais ir romāns «Svina garša» latviešu laikmetīgās oriģinālliteratūras sērijā «Mēs. Latvija, XX gadsimts». Aizvadītajā sezonā režisors Valters Sīlis to iestudēja Latvijas Nacionālajā teātrī. Lasītāju uzmanību saista arī Māra Bērziņa ironisko īsstāstu «Gūtenmorgens» divi krājumi un apgādā «Liels un mazs» izdotā bērnu grāmata «Resnais svešinieks», veltīta vides saudzēšanas tēmai.
Piedāvājam «Bauskas Dzīves» sarunu ar rakstnieku.
Grāmatu svētku rīkotāji no Bauskas Centrālās bibliotēkas jūs pirmo reizi uzaicināja tikties ar lasītājiem. Vai agrāk esat bijis Bauskā?
– Šī pilsēta man asociējas ar dramatisku bērnības notikumu. Man bija četri gadi. Mamma un es šķērsojām Mūsu pa gājēju tiltiņu. Galvā man bija glīta balta salmu cepurīte. Pēkšņi vējš to norāva un ielidināja upē. Redzēju cepuri aizpeldam, mani pārņēma neizsakāma zaudējuma skumjas.
Bauska man ir ļoti labi iepazīta pilsēta. Manas mammas labākā draudzene ir Valērija Liepa. Abas studēja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, draudzība ilgst visu mūžu. Dažreiz mani apciemo arī Valērijas meitas Indra un Zinta.
Zinu arī Rundāli, kur jau ilgi dzīvo mammas draudzene Valērija. Mans tēvs un es 1987. gadā remontējām Pilsrundāles vidusskolu. Bijām krāsotāji. Esmu vairākus gadus šajā arodā darbojies, man patika.
Jūs bieži aicina piedalīties sarunās ar lasītājiem?
– Beidzamajos divos gados regulāri saņemu ielūgumus tikties ar auditoriju daudzu Latvijas novadu bibliotēkās. Tas ir mans pienākums pret lasītājiem. Ja viņi vēlas iepazīties ar autoru, kāpēc lai to nedarītu? Mēs sarunājamies. Pastāstu, kā tapuši romāni vai stāsti. Bibliotēkas ir dažādas, atšķirīgi arī cilvēki, kuri iesaistās dialogā ar autoru. Mana pieredze sākotnēji bija neliela, turklāt rakstnieki, arī es, nav runātāji. Joprojām šķiet, ka visu laiku stāstu vienu un to pašu. Tomēr apzinos, ka vēstījumā ir radies paplašinājums, atbildot uz lasītāju jautājumiem. Tie man vislabāk patīk.
Savā mājas arhīvā esmu saglabājusi 2015. gada 19. februāra interviju ar jums laikrakstā «Kdi». Nevienu jūsu darbu nebiju lasījusi, bet publicētais teksts tik ļoti rezonēja ar manu labāko, cilvēcīgāko daļu… Vienlaikus apbrīnoju arī jūsu iekšējo disciplinētību, jo tajā intervijā sacījāt, ka rakstāt katru dienu.
– Dzejnieks no prozaiķa atšķiras ar to, ka jāsēž un jāraksta, jābūt nemitīgi skaidrai galvai. Protams, arī jādomā daudz. Manuprāt, radošajā procesā domāšana aizņem 90 procentu. Nejūtu disciplīnu kā apgrūtinājumu. Katram autoram ir cita iedaba, metodes. Es, piemēram, nevaru dienā strādāt ilgāk par trim, piecām stundām. Citādi pārņem stress. Rakstīšana «apēd» psihisko enerģiju.
Labi, saprotu. Bet kā tiekat galā ar to, ka topošo grāmatu personāži un notikumi domās no jums neatstājas?
– Nav vienkārši. Varu veikt parastas, sadzīviskas darbības, piemēram, aiziet uz veikalu, pagatavot ēdienu. Tiekoties ar auditoriju Bauskas kultūras centrā, jau izstāstīju vienu sadzīves epizodi: kad rakstīju «Svina garšu», mājās ieradās ciemiņi. Es – tāds neiesaistīts – starp viņiem klīdu, bet mana sieva piepeši visu nolika savā vietā. Viņa ciemiņiem pavēstīja, ka «Māris pašlaik atrodas geto», jo tur bija jābūt mana romāna galvenajam personāžam. Dažreiz ir grūti sinhronizēt reālo un iztēles pasauli.
Jūs esat viens no redzamākajiem sērijā «Mēs, Latvija, XX gadsimts» izdoto darbu autoriem. Kā šo projektu vērtējat? Visus romānus neizlasīju, tikai kādus trīs. Pārāk daudz sāpju, individuālās un kolektīvās apziņas iekšējo ievainojumu.
– Tā ir latviešu literatūras iezīme. Kā autors un arī lasītājs esmu pārliecinājies, ka ļoti skaudras tēmas sērijā nav dominējošas, piemēram, Laimas Kotas «Istaba». Katram rakstniekam ir savi iemesli, kāpēc šo pasauli viņš redz tādu. Dzīve, manuprāt, filozofiskā skatījumā ir traģikomiska, bet sāpju tēma literatūrā – diskutējama. Mana pieredze rāda, ka lasītāji tomēr meklē dziļas, neviennozīmīgas tēmas, skaudru, nopietnu literatūru. Protams, ir vajadzīgs līdzsvars, jo visu laiku nevar lasīt tikai tādas grāmatas.
Nevērtēšu projektu «Mēs. Latvija, XX gadsimts», kurā pats esmu iesaistīts, Gundegas Repšes pamudināts. Visticamāk, pēc paša iniciatīvas nebūtu uzrakstījis «Svina garšu».
Māri, vai jūs varat nosaukt pēdējās desmitgades jaudīgāko darbu latviešu literatūrā?
– Droši vien ne. Tas ir pārāk sarežģīti, jo neesmu tikai lasītājs, bet arī autors. Man ir grūti vērtēt neanalizējot. Varbūt Noras Ikstenas «Mātes piens»? Arī neesmu pārliecināts, jo tā ir sieviešu pasaule. Īsti labi tajā neorientējos, lai gan ģimenē ir septiņas sievietes, arī baznīcā viņas ir vairākumā, tāpat kā koncertos un bibliotēkās. Dzīvoju feminizētā pasaulē, taču dāmas uzskata, ka Latvijā ir otrādi.
Tagad pateikšu, ka man šīs desmitgades izcilākā grāmata ir Ingas Ābeles «Klūgu mūks».
– Inga Ābele, es domāju, ir savas paaudzes vistalantīgākā rakstniece. Viņa raksta krāšņi, bagātīgi, sulīgi – tāds ir romāns «Klūgu mūks». Savukārt es pārstāvu minimālisma stilu literatūrā, apzināti tiecos pēc lakonisma. Mēs, latviešu rakstnieki, esam tik dažādi, un tas ir ļoti, ļoti labi. Šajā desmitgadē man ir ļoti patikuši arī dzejnieku Kārļa Vērdiņa, Aivara Eipura un citu autoru darbi.
Varat nosaukt vienu nesen izlasītu grāmatu, kas jūsos radīja īpašu rezonansi?
– Dienvidāfrikas rakstnieka Džona Kutzē jaunākais romāns «Jēzus bērnība». Tam nav nekādas tiešas saistības ar Jēzu, bet bibliskais gars, uzrunājot netieši, ir ļoti spēcīgi, gandrīz fiziski jūtams. Tieši tonalitāte nosaka literārā darba iedarbību, ne sižets vai vārdi. Kad lasīju Dž. Kutzē romānu, nereti ienāca prātā doma – ja vien būtu iespējams, es gribētu tā rakstīt. Īsos, vienkāršos teikumos, starp kuriem ir vārdos nepateikta bezgalība.
