60 gadu jubileju svin Rita Priščica Rītausmās.
Rita Priščica uzreiz pēc vidusskolas pieņēmusi drosmīgu lēmumu mācības turpināt Krievijā. Izvēle nākusi par labu turpmākajai dzīvei – viņa apprecējās, ieguva izglītību, kas deva iespējas strādāt darbu, kuru pati pielīdzina hobijam.
Izaicinājuma nebīstas
Jubilāres dzimtā puse ir Daugavpils novada Salienas pagasts. Viņai ir jaunāks brālis Pāvels, kurš joprojām dzīvo Latgalē. Pēc Salienas vidusskolas absolvēšanas Rita prātojusi, kur turpināt mācības. Jauniete ieklausījusies Salienas skolas direktorā, kurš viņu mudinājis izglītoties prestižā Ļeņingradas (tag. Sanktpēterburga) lauksaimniecības institūtā Krievijā, un viņa kopā ar draudzeni devusies turp.
«Vecāki mani atbalstīja, neiebilda. Biju jauna, drosmīga un izaicinājuma nebijos. Zināju, ka spēšu tikt ar visu galā,» pārliecināti saka Rita. Tā arī noticis. Viņa no sirds izbaudījusi laiku Krievijā, kur studentu dzīve bijusi iespaidīga. «Latvieši bijām tikai es, draudzene un vēl viens puisis, ar kuru pat neiepazināmies. Pārējie studenti smaidot mūs izcēla, sakot, ka tie jau baltieši. Varējām staigāt ar paceltu galvu. Studentu upes no rītiem plūda uz institūtu. Tur bija vairākas augstskolas līdzās, un ceļu uz tām mēroja tūkstošiem studentu. Mani priecēja lielie un skaistie parki, kuros metu līkločus pa ceļam uz skolu,» studentes gaitas atminas jubilāre.
Sākotnēji Bauska nepatika
Augstskolā Rita iepazinusies un apprecējusies ar Ādamu no Baltkrievijas. Viņa ne mirkli nav šaubījusies, ka atgriezīsies Latvijā, un Ādams neiebildis.
«Man darbu dzimtajā Salienā pat nepiedāvāja. Tur jau «savējo» vietas bija «aizsistas» gadiem uz priekšu,» smejot saka Rita. Darba nosūtījumu saņēmusi uz Bausku, toreizējo Lauktehniku Īslīcē.
Pirmie iespaidi par Zemgales pilsētu nav bijuši tie labākie: «Daugavpils ir liela pilsēta, tāpat arī Ļeņingrada. Citās pilsētās nebiju bijusi, un pirms došanās uz Bausku vārds «pilsēta» mani iepriecināja, bet atbraucot es vīlos. Maza un netīra pilsētele šķita Bauska. Kauns jau tagad tā runāt, bet tā bija. Rīgas ielu atceros kā vietu, kur cits pēc cita slējās veci, pussabrukuši nami ar izdauzītiem logiem. Protams, laikam ejot, Bauska attīstījās, un nu tā, manuprāt, ir viena no skaistākajām pilsētām Latvijā.»
Attieksme pret Ritu no dažiem kolēģiem bijusi vēsa. Domājuši, ka krieviete. «Citi ļaudis pat nekautrējās mani aprunāt latviski, kad stāvēju blakus, jo domāja, ka esmu krieviete. Pēc ilgākas klusēšanas es vairs neizturēju un ierunājos. Bija gan smiekli, gan asaras, katrā ziņā garlaicīgi nebija,» atceras Rita.
Kopš 1979. gada viņa dzīvo Īslīces pagasta Rītausmās, no 1980. gada strādā «Bauskas Lauktehnikā». Pašlaik Rita ir uzņēmuma vadītāja un īpašniece. «Te strādāju ļoti ilgi. Sāku kā ekonomiste un grāmatvede. Tad nāca privatizācijas laiki, un izmantojām situāciju. Kopā ar vīru esam prātojuši biznesu mest pie malas vai attīstīt to citur, bet allaž esam pārvarējuši grūtības un palikuši Bauskas novadā,» par darbu stāsta R. Priščica.
Ceļo un vingro
Rita dzīvo Rītausmās, bet vasaras māja uzcelta Bērzkalnos. Tur viņa rušinās pa dārzu un apkopj teritoriju. Ritai un Ādamam ir dēls Aleksandrs un meita Natālija. Abi ir rīdzinieki, bet bieži viesi Ritas un Ādama mājās. Vecvecāku sirdis priecē četri mazbērni. Viņi bieži ciemojas Bauskas pusē, un arī Rita nereti mazbērnus dodas apraudzīt Rīgā.
Jubilārei patīk vingrot un ceļot. Viņa ik gadu rudenī kopā ar ģimeni dodas saules meklējumos uz siltākām zemēm. Būts Spānijā, Turcijā, Grieķijā un citur. Vēl nepiepildīta vēlme ir apceļot Gruziju. Rita skaidri nezina iemeslus, kāpēc, bet šī zeme viņu ļoti vilinot.
Rita stāsta, ka dzīve viņai ir izdevusies un gausties nav iemesla. «Man ir liela un mīloša ģimene, es strādāju darbu, kurš man patīk un ir pielīdzināms hobijam. Mani vecāki ir dzīvi, un bieži sanāk braukt uz dzimto Daugavpils pusi. Esmu priecīga un laimīga. Savos gados jūtos ļoti labi un enerģijas pilna,» sarunas beigās nosaka Rita Priščica.
