Mūzikas autores Evitas Dūras-Andersones sacerētā melodija par Zemgales plašajiem laukiem un sirmo ozolu sestdien, 23. septembrī, piepildīs Īslīces vidusskolas zāli. Šajā dienā izglītības iestāde svinēs pastāvēšanas 130. gadadienu.
Skolu, kur ikdienā izglītojas 180 skolēnu un ar viņiem strādā vairāk nekā 40 pedagogu un tehnisko darbinieku, šajā dienā piepildīs esošie un bijušie skolotāji, audzēkņi, daudzi labas gribas cilvēki un atmiņas. Atmiņu stāsti aizvīsies tuvākā un tālākā pagātnē.
«Bauskas Dzīve» sadarbībā ar skolas vēstures glabātājiem piedāvā ielūkoties pavisam senos laikos – vairāk nekā pirms 130 gadiem. Zīmīgi, ka dažas lietas pārdzīvojušas gadu desmitus un ir vērojamas vēl šodien.
Uzvar mazāksolīšanā
Pagastā izsludinātajā mazāksolīšanā par skolas būvēšanu 1886. gada sākumā uzvarēja Jānis Grinovskis. Pagastam šī mazāksolīšana bija ārkārtīgi izdevīga, jo no sākotnējiem 6700 rubļiem būvniecības izmaksas saruka līdz 4445 rubļiem. Mācību iestāde tika būvēta 1886. un 1887. gadā līdz septembrim. Tapa sarkanu ķieģeļu divstāvu ēka ar dakstiņu jumtu. Vienlaikus tika uzcelta arī saimniecības ēka no ķieģeļiem, kurā zem kopēja jumta atradās stallis un šķūnis. Skolas solu darināšanu uzticēja P. Šittkem.
Jaunais skolas nams bija pabeigts 1887. gada septembra beigās, un pagasta deputāti atvēlēja desmit rubļu no naudas lādes «priekš jaunā skolas nama iesvētīšanas izrīkošanas». Ar skolēniem šī ēka piepildījās tikai oktobra nogalē, jo tolaik mācību gads sākās līdz ar ganu gaitu beigām.
Ēka, piedzīvojot dažus atjauninājumus un paplašināšanu, sākotnējā veidolā skatāma vēl šodien. Ievērojama tās paplašināšana notika 1928. gadā, kad uzcēla trešo stāvu. Tajos gados celtni ievērojami pagarināja. Nākamā lielā pārbūve tika veikta pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. 1993. gadā skolēnu un skolotāju apdzīvošanai tika nodots jaunais korpuss, 2000. gadā skolas telpu klāstu papildināja jaunuzceltā sporta zāle.
Par atmiņām gādā
Lietas sakārtojušās tā, ka šī jubileja Īslīcē ir pēdējā vidusskolas statusā. Nākamā gada jūnijā no izglītības iestādes dosies projām pēdējie
12. klases audzēkņi, vasarā nomainīs informatīvās plāksnes, koriģēs dokumentus, un 2018. gada rudenī darbu sāks Īslīces pamatskola. Tomēr pamatvērtības saglabāsies.
«Ejot cauri laikmetiem, mainoties paaudzēm, sekojot līdzi straujajam dzīves ritmam, skola ir saglabājusi savu gaisotni un savu unikālo tēlu. Pašlaik skola soļo līdzi laikmetam, saglabājot savu misiju, nododot tradīcijas nākamajām paaudzēm,» tā par izglītības iestādi teic tās pašreizējā direktore Irina Vargušenko.
Par vērtībām šodien, nākotnē, par iespējām sestdienas jubilejā kavēties vērtīgās atmiņās gādā skolas kolektīvs jau no mācību gada sākuma. Tapis krāšņs, informācijas bagāts buklets, ir sarūpētas piemiņas veltes gan pašreizējiem skolas audzēkņiem, gan visiem jubilejas salidojuma dalībniekiem. Skolas muzejs, ļoti iespējams, būs viena no apmeklētākajām telpām, jo te dokumentālos materiālos, fotoliecībās būs skatāma skolas vēsture vairāk nekā simt gadu garumā. Par to gādājušas skolotājas Gunta Čonka un Velta Balode.
Ilggadējais direktors
Pārlapojot skolas vēstures albumus, līdztekus daudzu pedagogu aprakstiem saistošs ir vēstījums par ilggadējo skolas direktoru jeb pārzini Andreju Neilandu.
Dzimis A. Neilands Svitenes pagastā, no triju gadu vecuma gandrīz visu mūžu aizvadījis Īslīcē. Viņš mācījies pagastskolā pie skolotāja Jāņa Žibeika, vēlāk pēc Bauskas pilsētas skolas beigšanas kļuvis par viņa palīgu.
A. Neilands tapa par pilntiesīgu skolotāju 1898. gadā, bet divus gadus vēlāk, kad J. Žibeiks aizgāja uz Ceraukstes pagasta Griķu skolu, kļuva par skolas pārzini. Ja neskaita bēgļu gaitās aizvadītos trīs gadus, tad A. Neilanda vadībā skola strādāja gandrīz 40 gadu. Viņš audzēkņiem mācījis latviešu valodu un literatūru, glītrakstīšanu, ticības mācību un dziedāšanu, kā arī vadījis kori. Par ilggadēju pedagoģisko un sabiedrisko darbu A. Neilands saņēma Latvijas valsts atzinību – Triju Zvaigžņu ordeni.
Absolventu atmiņās par A. Neilandu lasāms šāds raksturojums: «Visbargākais, vispedantiskākais, bet reizē arī taisnīgākais skolotājs. Skolu nebeidza neviens zēns, kurš savu reizi netika izbaudījis kaktā stāvēšanu. Visbiežāk tas bija par kliegšanu klasē, koridorā vai kāpņu telpā, par durvju aizciršanu vai par zēnu saplēšanos. Viņš redzēja visu. Pārzinis vēroja, kā katrs atnāk uz skolu un aiziet uz lielo ceļu un vēl gabalu pa to.»
Padomju okupācijas režīmam A. Neilands šķita neuzticams un pat kaitīgs. Viņam izvirzīja pārmetumus, ka pārzinis neesot nodevis iznīcināšanai visas komunistu režīmam «kaitīgās» grāmatas, ka esot rakstījis «kontrrevolucionāras» lapiņas un ar skolēnu palīdzību tās izplatījis vietējiem iedzīvotājiem. Noskaidrots, ka 1941. gada 27. maijā skolas pārzini arestēja, aizveda uz Bausku un pēc tam uz Rīgu. Par šī ievērojamā pedagoga un Latvijas patriota tālāko likteni vairs nekas nav zināms.
Ilggadējā Īslīces skolas pārziņa piemiņa iemūžināta akmens plāksnē pie skolas nama.
130 gadu laikā Īslīces skolu vadījuši:
1887. – 1898. g. – Jānis Žibeiks;
1898. – 1915. g. – Andrejs Neilands;
1915. – 1917. g. – Tīdens;
1917. – 1941. g. – Andrejs Neilands;
1941. – 1944. g. – Fricis Saltups;
1944. – 1951. g. – Milda Lauva;
1951. – 1952. g. – Kārlis Dzilna;
1952. – 1956. g. – Pēteris Maļinovskis;
1956. – 1960. g. – Ziedonis Vīksna;
1960. – 1961. g. – Fricis Akmentiņš;
1961. – 1968. g. – Jānis Seikstulis;
1968. – 1973. g. – Jānis Vatslāvis;
1973. – 1977. g. – Vaira Žakare;
1977. – 1991. g. – Gunārs Čonka;
1991. – 1993. g. – Juris Dalbiņš;
1993. – 1998. g. – Liene Leitlande;
1998. – 2011. g. – Tija Milgrāve;
2011. – 2015. g. – Vija Ieleja;
2015. – 2016. g. – Inese Rīna;
no 2016. gada – Irina Vargušenko.
UZZIŅAI
No 1999. gada 1. septembra Īslīcē sāk mācīties pirmā 10. klase un skola pārtop par vidusskolu.
Līdz 2017. gada jūnijam bijuši 16 izlaidumi, vidusskolu beiguši 266 absolventi.
2018. gada pavasarī skolu beigs pēdējā 12. klase, kurā pašlaik mācās 18 skolēnu. Īslīces vidusskola 2018. gada rudenī turpinās darbu kā pamatskola.
VIEDOKĻI
Tija Aleksandrova (bij. Milgrāve) – 13 gadus nostrādājusi par Īslīces vidusskolas direktori: «Tas bija enerģijas pilns radošā pacēluma laiks. Mēs daudz padarījām, jo kolektīvs bija uz pozitīvo emociju un darbošanās viļņa. Skolā ieviesām dažādus jaunumus, pie mums brauca mācīties skolēni no Bauskas. Tas liecina, ka izglītības iestāde bija ieguvusi sabiedrības atzinumu. Mums bija draudzīgs un enerģijas pilns skolotāju kolektīvs. Neuzskatu, ka tagad iecerētā pāreja uz pamatskolu būtu pedagogu slikta darba rādītājs. Tāda diemžēl ir skumjā realitāte – nav bērnu. Protams, ir žēl. Ja būs vēlme kaut kad atjaunot vidusskolu, tas nebūs viegli.»
Nauris Smaļķis, Īslīces vidusskolas absolvents, pašlaik sporta pedagogs Iecavā: «Skolā mācīties nebija grūti. Skolotāji ļoti gādāja, lai mēs visu saprastu, bija ieinteresēti mums palīdzēt. Mums Īslīcē valdīja ļoti mājīga atmosfēra. Skolas laikā biju sabiedriski aktīvs, dejoju, spēlēju futbolu. Tagad, trenējot bērnus, atceros sevi viņu vecumā. Ļoti liela nozīme ir tam, kā skolotājs strādā ar skolēniem, kā uzteic viņu pat mazākos panākumus, tādējādi uzturot interesi par nodarbībām.»
Zane Zentele, Īslīces vidusskolas 2014. gada absolvente. Būdama 8. klases skolniece, ieguva titulu «Bauskas novada Gada skolēns». Mācoties 11. klasē, Zane novada konkursā «Gada skolēns» tika apbalvota par talantu daudzpusību. Pašlaik Zane ir Rīgas Tehniskās universitātes 4. kursa studente: «Manās veiksmēs ļoti liela nozīme bijusi skolai. Skolotāji daudz ar mums strādāja personīgi. Viņi palīdzēja tiem, kuriem mācības nepadevās. Bet tiem, kuri ar visu tika galā ātrāk, vienmēr iedeva kādu papildu darbiņu. Līdz ar to centīgākie skolēni bija ieguvēji. Man vienmēr ir patikušas skolas tradīcijas. Esmu apmeklējusi izlaiduma svinības daudzās skolās, bet tik sirsnīgi, mīļi un vienlaikus krāsaini izlaidumi kā Īslīcē nav redzēti nekur citur.»
Andrejs Nagodkins, Īslīces vidusskolas 2007. gada absolvents. Pašlaik ir Rīgas Juridiskās augstskolas 2. kursa maģistrantūras students. Vidusskolā konkursā «Gada skolēns» ieguva nomināciju par literāro jaunradi. Par savu skolu viņš teic: «Cieņa pret līdzcilvēkiem ir tas, ko manī ieaudzināja manas audzinātājas Ilga Ukstiņa, Guna Krūma un Gunta Čonka. Par to esmu un būšu viņām pateicīgs mūžam. Par mācību priekšmetiem varu teikt – noder viss skolā apgūtais. Mācoties tiesību zinātnes un saskaroties ar praksi šajā jomā, esmu sapratis, ka jurista profesijā svarīgas ir ne tikai labas tiesību zināšanas. Skolā pasniedzēji man dāvāja visu pārējo, kas ir ne mazāk svarīgi: prasmi izteikties gramatiski pareizi, rēķināšanas prasmes, angļu valodas zināšanas. Daudzpusīgas zināšanas sniedz cilvēkam nenovērtējamu brīvību gan domās, gan darbos, jo viņu neierobežo šaubas par sevi un apkārtējo aizspriedumi.»
