Bauskas novada Vecsaules pagasta mājās «Baloži» Baložu dzimta saimnieko jau ceturtajā paaudzē. Skaisti sakopts pagalms, labi uzturēta vēsturiska kūtiņa un šķūnis lieliski parāda saimnieku Aneles un Andra Baložu mīlestību pret dzimtas īpašumu.
Uzceļ vectēvs
Puse nama un zeme pieder arī Inesei, Andra brāļameitai. Anele uzreiz nosaka: «Nav tā, ka novilkta robeža. Mēs lieliski sadzīvojam, nams un pagalms ir mūsu kopīgs lolojums. Ineses, mani un Andra bērni nopļauj pagalmu, pa dārzu rušināmies kopā ar Inesi, bet vīri, ja nepieciešams, kaut ko saremontē un dara citus darbiņus.»
Pagalmā slejas pagājušajā gadsimtā celta kūts un šķūnis. Abas ēkas lieliski saglabājušās un perfekti iederas «Baložu» sakoptajā vidē.
«Baložus» cēlis Andra vectēvs Kārlis. Par Kārli sauca arī Andra tēvu un brāli.
Nams uzbūvēts 1923. gadā, par to liecina sienā iemūrēta plāksne. Anele stāsta, ka vectēvs Kārlis Vecsaules pusē nonācis, kuģojot pa Mēmeli, kur izkāpis krastā. Viņš strādājis pie barona, kas viņam iedalījis 16 hektārus zemes, uz kuras Kārlis uzcēlis «Baložus».
Vectēva Kārļa sieva un vedekla bijušas labas saimnieces. Kungi allaž mielastā sūtīti uz «Baložiem». Anele stāsta, ka neviens no Baložu dzimtas vīriem nav gājis karā vai bijis izsūtījumā. «Ļaudis runāja, ka Baložus neaiztika tāpēc, ka ģimenes sievietes bijušas lieliskas saimnieces – pabarojušas un izguldījušas visus kungus un karavīrus. Pie vakariņu galda esot sēdējis arī kāds vīrs, kas bijis atbildīgs par izsūtīšanu,» stāsta Anele.
Māmiņas stingrais vārds
Andris «Baložos» dzīvo daudzus gadus. Viņš pēc vidusskolas uz 20 gadiem pārcēlies uz dzīvi Rīgā, kad nomiris tēvs, 1980. gadā atgriezies dzimtajās mājās, lai rūpētos par īpašumu un māmiņu. «Galvaspilsētā bija apriebies. Gribēju svaigu gaisu un atgriezos mājās,» smaidot nosaka Andris.
Dzimto māju pagalmā augušas milzīgas jāņogas, zari līduši pat pa logiem iekšā. «Respektējām un pieņēmām Andra māmiņas stingro vārdu. Tomēr, kad jāņogu krūmi pārauga, nolēmām rīkoties. Kamēr mammīte gulēja, Andris veikli metās izrakt vienu krūmu. Mamma, protams, pamodās, un Andrītis, nolaidis ausis, teica – tā bija Aneles ideja…» kuriozo situāciju atstāsta Anele. Godājot mammas piemiņu, «Baložu» pagalmā joprojām aug četri jāņogu krūmi.
Kad 1998. gadā viņsaulē devās Andra mamma, mājas piedzīvoja nelielas pārvērtības. Pagalms kļuvis plašāks, un Ineses koptais mauriņš ir lielisks futbola laukums un sauļošanās vieta. Anele un Inese audzē dārzeņus, pagalmu rotā vairākas puķu dobes, bet ar lielu plantāciju kopšanu saimnieces neaizraujoties. «Dārzā stādām pašu nepieciešamāko – dillītes, burkānus, kartupeļus, tomātus, gurķus un citus dārzeņus. Vadziņu maz, lai kauli nav jālauza,» teic Anele.
Bauda vecumdienas
«Baložos» ir skaisti arī agrā rudenī. Sākušas krist lapas, bet ar to vākšanu Anele vēl nesteidzas. Lai zemi sedz krāsains deķis – tad acis varēs priecāties.
Sētsvidū aug liela sudrabegle. To pāris iestādījis, kad sācis kopdzīvi zem viena jumta. Tagad egle izstiepusies vairāku metru augstumā, pāraugusi māju un ir abu kopdzīves simbols.
Andris ar Aneli mājās vieni ir tikai darbdienās. Nedēļas nogalēs «Baložus» piepilda Ineses ģimene, Andra un Aneles bērni. «Ineses puikas ir pirmie zāles pļāvēji. Kopā strādājam un iekārtojam pagalmu. Arī svētkus svinam Vecsaules mājās. Tad atbrauc vairāk jauniešu, un mēs mēģinām turēt viņiem līdzi,» stāsta Anele.
Baloži secina, ka abi bauda vecumdienas un nav, par ko sūdzēties. No rīta strādā kopā, pēc tam katrs dara savas lietas. «Viss nav jāpaveic vienā dienā. Mums vairs nav, kur steigties. Dienas vidū paminam krustvārdu mīklas, lasām vai skatāmies televīziju. Ar pašu pūlēm un radinieku atbalstu esam pārtikuši un laimīgi,» priecīgi nosaka Baložu pāris.
