Baušķeniekiem labi zināmā gleznotāja un pedagoģe Elga Grīnvalde reiz sarunā par mūsdienu mākslas tendencēm atzina, ka galerijās un izstāžu zālēs aizvien redzamāku vietu ieņem reālisma stila glezniecība. Elga dažus gadus dzīvo Florencē. Protams, vēl spēcīgāk par reālismu Rietumeiropā izpaužas multimediālā māksla, bet tai ir šaurāks piekritēju loks. Laikmetīgās mākslas neprognozējamajā kopainā skatītāji atkal sāk meklēt tradicionālas vērtības, spriež Elga.
Akadēmisma slavenā skola
Reālisma cienītāji muzeja «Rīgas Birža» lielajā zālē līdz oktobra beigām var apmeklēt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijas izstādi «Krievu mākslas zelta klasika. 19. gadsimts», bet askētiskas, abstraktos tēlos un simbolos risinātas glezniecības mīļotājiem vajadzētu doties uz Edgara Vērpes personālizstādi LNMM ekspozīciju zālē «Arsenāls». Abas izstādes ir kā divas gluži atšķirīgas pasaules.
LNMM pieder ievērojama krievu glezniecības kolekcija, kas 19. gad-simtā, cariskās Krievijas laikā, tika veidota kā Rīgas pilsētas gleznu krājums. Kolekcijā galvenokārt pārstāvēti 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses autoru darbi, kas demonstrē dažādu mākslas virzienu stilu daudzveidību. Par krievu glezniecības vēsturi vismaz divām paaudzēm nav nekāda priekšstata, tā nepelnīti tiek ignorēta arī mākslas un kultūras vēstures stundās, kas jau sen ir izvēles priekšmets – turklāt ne visās skolās. Tajā pašā laikā vispārzināms ir fakts, ka 1789. gadā nodibinātā Sanktpēterburgas Ķeizariskā mākslas akadēmija bija lielākā mākslas institūcija gan Krievijas impērijā, gan Ziemeļeiropā. To absolvējuši arī Latvijas profesionālās glezniecības klasiķi Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters un citi. Pēterburgā vēl 18. gadsimta otrajā pusē izveidojās ļoti ietekmīga glezniecības skola, kas varēja konkurēt ar izslavēto tradīciju itāliešu mākslas izglītības sistēmu.
Ainavas un sadzīves skati
Izstādē «Krievu mākslas zelta klasika. 19. gadsimts» mani pārsteidza apmeklētāju plūsma. Tie nebija tūristi, bet galvenokārt vietējie iedzīvotāji. Izbrīnam bija subjektīvs iemesls, jo krievu reālisma glezniecība man nekad nav šķitusi saistoša, bet tas jau netraucē šo jomu izzināt. Man nav īsti pieņemama arī sociālo tēmu atspoguļošana glezniecībā. Šķiet, ka krievu un angļu 19. gadsimta literatūra šo uzdevumu jau pilnībā bija paveikusi.
Vērojot apmeklētājus un ieklausoties sarunās, kļuva skaidrs, ka izstādē viņi nebija nokļuvuši nejauši. Divas dāmas ilgi un skaļi jūsmoja par Ivana Šiškina gleznu «Mežs». Tā gan nebija viņa nez kādēļ ārkārtīgi populārā ainava ar lāčiem, bet meža cita versija – manuprāt, tumša, neizteiksmīga un pārāk «izcakināta». Priedei katra skujiņa bija redzama, kas abām emocionālajām draudzenēm izraisīja vislielāko prieku. Taču gaumes ir dažādas – vieniem gribas, lai gleznā viss būtu kā dzīvē, citiem primārais ir kolorīts, noskaņa, neierasti rakursi, tehniskie paņēmieni.
Krievu 19. gadsimta reālisms eksponētajā kolekcijā izpaužas ainavās un žanra gleznās, kuru lielākā daļa ir veltīta trūcīgo pilsētnieku un laucinieku sadzīves ainām. Daudzu autoru vārdi komentārus neprasa, kā, piemēram, izcilais marīnists Ivans Aivazovskis. Izstādē ir eksponētas divas viņa jūras ainavas – kā vienmēr iespaidīgas. Krievu 19. gadsimta glezniecības klasiķu statusā, protams, ir arī Iļja Repins ar izteiksmīgu meitenes portreta studiju un Vasilijs Surikovs – vēsturiskā žanra padrūmais meistars. Romantizēts dabas tēls ir nolasāms Pievolgas rudens ainavu virtuoza Īzaka Levitāna un Alekseja Savrasova darbos. Izstādē tas ir citāds Savrasons nekā viņa hrestomātiskajā gleznā «Krauķi atlidojuši», ko ik pavasari atceros, kad melnsvārči sāk vīt ligzdas Bauskas pilskalna parkā.
Ideoloģiskie pretinieki
Kolekcijā ir arī portreti, litogrāfijas, studijas, tēlniecības darbi un divas nozīmīgas reliģiskā žanra gleznas, kuru autori Aleksejs Popovs un Georgs Urlaubs pārstāv reālisma pretējo nometni – akadēmismu. Interesanti, ka abi mākslinieki 19. gadsimta 70. gados par gleznām «Jaira meitiņas pamodināšana» un «Kristus un grēciniece» apbalvoti ar Pēterburgas Mākslas akadēmijas Lielo zelta medaļu. Šajā periodā un arī vēlāk akadēmiskās skolas pārstāvji pilnībā noliedza savā ziņā populistisko reālismu, kas bija ļoti tuvs daudziem Krievijas gleznotājiem. Akadēmisms bija reālisma ideoloģiskais pretinieks.
Neaizmirst Rērihu
Izglītojošās izstādes apmeklējumu ieteicams noslēgt ar 19. – 20. gadsimta baltvācu izcelsmes krievu mākslinieka, domātāja, pētnieka Nikolaja Rēriha un viņa dēla Svjatoslava 22 gleznu pastāvīgo ekspozīciju muzeja Boses zālē. Pirms diviem gadiem muzejā «Rīgas Birža» notika plaša izstāde «Nikolajs Rērihs un Latvija», kas šogad bija eksponēta arī Viļņā. Gleznu kolekcija, ko savulaik mākslinieks uzdāvināja Rīgas Rēriha biedrībai, ir LNNM lepnums. Rērihs un sieva Helēna 20. gadsimta sākumā apmeklēja Rīgu.
Mākslinieks atmiņās rakstīja: «Kad es atceros Latviju un Rīgu, manā priekšā paveras vesela vir-kne neaizmirstamu, gaišu iespaidu. Es atceros, kā mūsu brauciena laikā pa svētajām vietām mēs iegājām lieliskajā Domā, kur vareni lējās ērģeļu skaņas. Man neizdevās uzzināt, kas bija izcilais ērģelnieks, kurš līdzīgi Sebastjanam Baham, izlēja savu dievišķo iedvesmu, spēcīgi piepildot vēsturiskās velves augšupceļošiem un apskaidrojošiem akordiem. Mēs gājām ne vienreiz vien noteiktās stundās klausīties un pievienoties šai Gara lūgšanai. Un mūsu ikdienas dzīvē Rīga tā arī palika visupirms kā apgarots, majestātisks dievnams.»
