Skolotājas Laimdotas Salas bērnība un jaunība aizritēja pagājušā gadsimta skarbajos 40. – 50. gados un darba mūžs pagāja sociālisma laikmetā. Pedagoģes atmiņas un skatījums uz dzīvi mums atklāj, ka jaunajai paaudzei veltītais darbs nav pievīlis, jo tas veikts ar pašcieņu, neatlaidību un godaprātu un pāri visam bijusi mīlestība.
Kara gadi – laukos
Rīgā dzimušās Laimdotas Salas dzīve ritējusi galvenokārt Zemgalē – Bauskas pusē. Skolas gaitas meitene sākusi pirmskara Rīgā. Tuvojoties draudīgajam 1940./41. gadam, ģimene pārcēlusies uz Sesavu pie mammas vecākiem Elzas un Kārļa Zalcmaņiem. Viņiem piederējušas pašu celtas mājas «Zalcmaņi» un neliela jaunsaimniecība. Laimdota mācības turpinājusi Sesavas septiņgadīgajā skolā un kopā ar mammu laukos pārlaidusi kara gadus.
Nostiprinoties jaunajai varai, vecvecākus apcietināja un 1945. gadā izsūtīja, iekoptās mājas atņēma. Tā kā mammas brālis Laimonis Zalcmanis un mammas māsa Austra Zalcmane jau bija sākuši mācības Saulaines lauksaimniecības skolā, arī Laimdota kopā ar mammu 1945. gadā devās turp. Ar visdziļāko pateicību L. Sala atceras skolas direktori Skaidrīti Ārmani, kura, riskējot ar amatu, mammai skolas kancelejā atradusi darbu un Laimdotu uzņēmusi pirmajā kursā.
«Skola padomju laikā bija slavena ar savu pusmilitāro disciplīnu, to vēl varētu pārciest, arī lauku darbu prakse nebaidīja, taču govju slaukšana vējluktura gaismā dziļajā kūtī bija par traku. Atzīšos, mūsu slaukumam piena krāsas nebija. Ar šo pieredzi ilgi nevarēju piena krūzi pie mutes pielikt. Pēc pirmā kursa manas gaitas lauksaimniecībā beidzās, tas nebija mans aicinājums,» tagad smej Laimdota Sala.
Ceļš uz pedagoģes darbu
Laimdota 1946. gada rudenī sāka mācīties Bauskas 1. vidusskolā. Audzēkņi piedalījušies koku stādīšanas talkās gan likvidētā tirgus laukuma vietā (tagadējā Rātslaukumā), gan pilskalnā. L. Salas paaudzei netrūka dzīvesprieka un enerģijas. Bija cerība, ka dzīve kļūs labāka, ja tās pamatā būs godīgs darbs. Reti kuram toreiz bija nojausma, ka vēl jāiztur 1949. gada marts, kolektivizācija, darbs par kapeikām un dažiem rubļiem.
Iespējams, ka tieši dzīves vienreizīgums un tā laika jaunības optimisms ļāva aizmirst vai vismaz skaļi nerunāt par grūtībām un jaunajām realitātēm, ar kādām nācās sadzīvot pēckara ikdienā. Kad Laimdota iestājās Bauskas strādnieku jaunatnes vakarskolā, tika pieņemts lēmums daļu jauniešu norīkot pedagoģiskām mācībām un sagatavot skolotāja darbam. «Es atsaucos, jo gribējās gūt nopietnākas zināšanas. Kursi tika rīkoti Jūrmalā. Daudzi no mums savos 18 vai 19 gados pirmo reizi bija pie jūras. Bija ļoti nopietni jācenšas, lai apgūtu to, ko deva pieredzējušie pedagogi ar Latvijas brīvvalsts zināšanām. Mēs toreiz bijām jauni, zinātkāri un arī trakulīgi,» atceras skolotāja.
Galds, krēsls un slota
Drīz vien, 1950. gadā, Laimdota norīkota darbā par pirmo četru klašu skolotāju Pilsrundāles septiņgadīgajā skolā, kas tolaik bija izvietota Rundāles pilī. No Bauskas uz darbu bija jādodas ar slaveno šaursliežu bānīti, gājiens uz pili cauri mežam bijis biedējošs, un drīz pedagoģei pilī ierādīta istabiņa. Tā maz līdzinājusies dzīvoklim, bet tomēr bijis savs miteklītis. «Durvīm nebija atslēgas, aizsēju tās ar aukliņu. Griestus slaucīju ar slotu, pakāpusies uz galda un krēsla. Telpa nebija piekurināma. Atstatus no krāsns, ūdens spainī no rīta parasti bija sasalis.
50. gadu sākumā no pils beidzot vāca ārā tur sabērto graudu ražu, mums bija jāslauka plašās telpas. Cilvēkiem, kas toreiz nav redzējuši šo celtni, tagad nav iespējams saprast, kāds fanātisks darbs tur ieguldīts,» spriež skolotāja.
Kādu laiku 50. gadu sākumā strādāts jaunajā Skaistkalnes septiņgadīgajā skolā. Kad ar Jāni nodibināta ģimene, skolotāja atgriezusies Bauskā. Sākumā piedāvāts darbs Bauskas bērnunamā (tagadējā Korfa dārza ēkā), bet 1956. gadā L. Sala sākusi strādāt Bauskas astoņgadīgajā skolā. Šo laiku viņa pati raksturo kā interesantāko un bagātāko, bijis brīnišķīgs kolektīvs. Skolas direktors tolaik bija Vilis Kreitiņš, mācību darbu vadījusi Līvija Lapša. «Skolā veidojās jaukas tradīcijas, bija tikšanās ar aktieriem un māksliniekiem. Bija sapratne un labs kontakts ar skolēnu vecākiem. Mēs paši alkām pēc kultūras un devām to arī bērniem,» atceras L. Sala.
Drīz pasaulē nākusi meita Aija, kas dzīvei piešķīrusi jaunu jēgu un turpmāk sniegusi vislielāko prieku. Personisku iemeslu dēļ dzīves līkloči aizveduši uz Iecavu. Tur brāļa Laimoņa Zalcmaņa vadītajā kolhozā Skrīveru mājās dzīvojusi mamma. 1963. gadā L. Sala sākusi darba gaitas Iecavas vidusskolā. 60. gadu vidū un beigās praktiskā dzīve kļuva gaišāka un cerīgāka, bija daļēji pārvarēts pēckara posts, lai gan daudzi nespēja samierināties ar padomju dzīves īstenību. Ar patiesu aizkustinājumu L. Sala atceras, kā Iecavā saņēmusi skolotāju mājā piešķirto dzīvokli. Lai gan darbs vēlāk atkal saistījās ar Bausku, tur nodzīvojusi 50 gadus. Kad, meitas mudināta, gatavojās pārcelties uz Bausku, šķirties bijis ļoti grūti.
«Namiņa» ēra
Bauskā tapa Normunda Pūķa izlolotais Pionieru nams – iestāde ārpusskolas nodarbībām. «Pirmie bija tūrisma un fotografēšanas pulciņi, jo Normunds Pūķis bija šo jomu entuziasts,» stāsta L. Sala. Viņa piebilst: «Es tajā laikā vadīju Iecavas vidusskolas tūrisma pulciņu. Sākām organizēt sacensības rajona skolām, aizsākām novadpētniecības darbu un skolu muzeju veidošanu. Nostrādāju namā direktores un pulciņu vadītājas amatā no 1967. gada līdz pat aiziešanai pensijā 2000. gadā.
Darbs nemitīgi paplašinājies. Pateicoties lieliskajam kolektīvam, «namiņu» izdevies izveidot par vienu no labākajiem Latvijā. «Pionieru namā strādāja sava darba entuziasti, lieliski pulciņu vadītāji – Tija Bušmane, Maiga Puķīte, Vilnis Līdaka, Jānis Zīvarts, Jānis Mileika. No metodiķiem visilgāk te strādāja Smuidra Hiršfelde. Organizējām republikas mēroga seminārus un pieredzes apmaiņu. Ļoti svarīgs bija skolu atbalsts. Tādas bija Bauskas 1. vidusskola un pionieru vadītāja Veronika Ruķere, pilsētas astoņgadīgā skola un Zaiga Zviedre un daudzi citi. Pats svarīgākais mums bija bērni, viņu intereses un talanti. Konkursi, sacensības, salidojumi – bija milzīgs darba karuselis. «Namiņā» tika atvērti jauni pulciņi keramikas, ādas apstrādē, stikla apgleznošanā. Dzintara apstrādes pulciņu skaisto darbu dēļ zināja visā Latvijā. Šūšanas prasmes meitenes apguva tik labi, ka varēja darināt sev izlaiduma kleitas un pat mēteļus,» atceras L. Sala.
Raksta autore piekrīt skolotājas stāstītajam – Bauskas astoņgadīgajā skolā 60. gadu beigās ļoti daudzpusīgi varējām izpausties pulciņu nodarbībās, pārgājienu aprakstu albumu veidošanā, ar ko labi startējām Latvijas konkursos. Arī mēs jutām, ka «namiņa» darbs ir novērtēts. 1974. gadā Bauskas rajonam piešķīra vienu ceļazīmi uz starptautisku nometni Polijā. Laimējās mūsu skolai. Šajā darbīgajā un radošajā vidē ārpus stundām, skolotājas Zaigas Zviedres rosināti, mēs mācījāmies vērot, salīdzināt un domāt, bet atklātie talanti un prasmes daudziem no mums palīdzēja nākamās profesijas izvēlē.
Visskaistākie brīži
«80. gadu sākumā bija skaidrs, ka Pionieru nama ēkai Kalna ielā 14 nepieciešams plašs remonts. Darbu projektēšana vien ilga astoņus gadus, nemaz nerunājot par tālāko procesu. Pārvietošanas telpu nebija, remonta laikā visu nēsājām no vienas vietas uz otru un paveicām to pašu spēkiem. Skaists, praktisks ieguvums ir zāle ar parketa grīdu, par kuras lietderīgumu bija pamatīgi jācīnās. Kopīgu pūļu rezultātā ieguvām ne tikai plašas, mājīgas telpas, bet pirmo reizi arī centrālo apkuri un ūdensvadu. Kad palika tikai labiekārtošanas darbi, direktores amatu atstāju un vadīju pulciņus,» stāsta pedagoģe.
No tā laika, kad L. Sala sāka strādāt Bauskas pionieru namā, izaugušas divas paaudzes. «Mana laika aktīvisti kļuvuši par labiem cilvēkiem un ir mūsu šodienas dzīves veidotāji. Patīkami uz ielas satikt jau iesirmus «namiņa» audzēkņus, kas apjautājas, kā man klājas. Nevar būt lielāks gandarījums par to, kad pēc tik daudziem gadiem redzi – kādreiz aizsāktais darbs šodienas Bērnu un jauniešu centrā turpina attīstīties, jo tur joprojām strādā cilvēki, kam patīk savs darbs. Esmu laimīga, man ir jaukas vecumdienas. Visskaistākie ir tie brīži, kad varu būt kopā ar meitas Aijas ģimeni, triju mazbērnu ģimenēm un priecāties par trim mazmazbērniem,» sava mūža 86. gadā atzīst Laimdota Sala.
