Divas dienas, 22. un 23. septembrī, Rundāles novadā notika stāstnieku festivāls «Gāž podus Rundālē». Vienuviet tikās vairāki stāstnieki, lai cits citam un klausītājiem nodotu stāstus, gūtu pieredzi, emocijas un jaunus draugus.
Stāstnieku festivāls pirmajā dienā ritēja Pilsrundāles vidusskolā, bet dienu vēlāk Viesturos, kur vietējie pulcējās, lai priecātos un svinētu Ražas svētkus.
Debija klausītāju priekšā
Stāstnieku festivāls Rundāles novadā notiek jau sesto reizi, un to organizē Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja Aelita Ramane. Šogad tēma par godu senioriem – «Kaut jauns to zinātu un vecs to varētu». Pasākumā piedalījās pieredzes bagāti stāstnieki un arī «jauniņie».
Viena no festivāla debitantēm bija Vita Silvestrova no Pļaviņu novada bibliotēkas. Pļaviņu bibliotēka šogad iestājusies UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) tīkla «Stāstu bibliotēkas» pulkā. Jāatgādina, ka Pilsrundāles bibliotēka ir stāstu bibliotēka jau vairākus gadus.
Festivālu Vita bauda otro reizi, bet kā stāstniece piedzīvoja debiju. Viņa pasākumu uzskata par interesantu. «Kopā ar savu kolēģi Kristīni Rulli no Aiviekstes pagasta bibliotēkas baudām festivālu. Mēs esam jauniņās. Stāstus vēl īsti stāstīt nemākam, tāpēc ar aizrautību klausījāmies folkloras pētnieku un stāstnieku Gunta Pakalna un Māras Mellēnas lekciju par to, kā veidot stāstus. Par stāstnieku būt nav viegli. Izklāstā ir jābūt sākumam, iztirzājumam, kulminācijai un nobeigumam. Stāsts jāpiepilda ar spilgtu un dziļu vēstījumu,» par piedzīvoto festivālā runā V. Silvestrova. Viņa kā stāstniece debitēja festivāla otrajā dienā. «Mums jau runāt vajadzēja pirmajā dienā, bet nevarējām saņemties – bija bail,» atklāj Vita, «bet otrajā dienā jau jutāmies drošāk. Ceru, ka kļūšu par labu stāstnieci. Man stāstīšana varētu nākt par labu – es varētu kļūt drošāka un pārliecinātāka par sevi.»
Stāstnieks var būt katrs
Kuldīdzniece Inga Brūvere Zemgales stāstnieku festivālā piedalās jau no pirmās tikšanās reizes. Pieredzējusī stāstniece teic, ka ik gadu apmeklē festivālu, lai gūtu emocijas, prieku un satiktu draugus.
«Stāstnieki cits no cita gūst emocijas. Mēs dalāmies stāstos, lai vēstījumu nodotu cits citam un klausītājiem. Par stāstnieku var kļūt ikviens. Kādam viss sanāks dabiski, bet citam mehāniski. Galvenais, lai ir vēlme darboties,» uzskata Inga. «Stāstnieki esam mēs visi. Mēs taču katrs stāstām kādus notikumus un situācijas saviem mīļajiem vai draugiem. Jo dažādāki esam, jo atšķirīgāki būs stāsti un to nozīme. Būt par stāstnieku un atrasties starp viņiem ir aizraujoši. Vienīgais, kas stāstnieku padara par oficiālu stāstnieku, ir drosme uzkāpt uz skatuves, bet bez tā – mēs visi esam stāstnieki,» pārliecināti nosaka Inga Brūvere.
Viņa uzskata, ka grūtākais šai arodā ir izdomāt stāstus. «Es strādāju bērnu bibliotēkā. Bērniem bieži nevis lasu, bet stāstu stāstus. Vērojot viņu reakciju, es varu saprast, kā man runāt turpmāk, vai mainīt intonāciju un tempu. Man tas ir lielisks treniņš. Pašai mīļākās tēmas ir par dzīvniekiem, un stāstos patīk tiem piedēvēt cilvēku īpašības,» atklāj I. Brūvere.
Bauda svētku noskaņu
Viesturos uz stāstnieku festivālu un Ražas svētkiem ieradās daudz vietējo. Sanākušie baudīja atvasaras siltos saules starus, klausījās folkloras kopas muzikālos priekšnesumus un stāstnieku stāstus, kā arī mielojās ar pagasta iedzīvotāju sagādātajiem dārza gardumiem.
Ilze un Valda no Viesturiem baudīja svētku noskaņu. «Mums patīk viss – stāstnieki, muzikanti. Garšo arī sarūpētie našķi no vietējo dārziņiem. Pasākums interesants, turklāt to pavada fantastiski laikapstākļi. Esam priecīgas būt te,» festivāla laikā apgalvo Ilze un Valda.
Rita Strautiņa, tāpat kā citi vietējie, priecājās par apkārt notiekošo. «Pasakains laiks! Kā var šāda diena nepatikt? Grēks būtu sēdēt mājās. Es klausos stāstnieku stāstus, bet degustāciju baudu tikai ar acīm. Pērn nesanāca apmeklēt šo pasākumu. Esmu priecīga, ka šogad tas izdevās,» ar smaidu saka Rita.
Kurzemnieces met acis uz zemgaliešiem
Arvīds Pēkalis ne tikai dejoja, bet arī bija viens no tiem čaklajiem, kurš sagādāja lauku labumus degustācijai. «Viss no paša dārza, paša rokām gatavots. Prieks raudzīties, ka cilvēkiem garšo. Un kādi laikapstākļi – Dieviņš zina, kas labiem cilvēkiem vajadzīgs,» nosaka Arvīds. Kunga čaklumu un saimnieciskumu, kā arī stalto stāju pamanīja divas kurzemnieces – Liesma Lagzdiņa no Goldingenas jeb Kuldīgas un Ināra Salva no Ventspils.
Liesma Zemgales stāstnieku festivālā ir jau trešo reizi. Kundze smaidot atzīstas, ka pēdējās divas reizes uz Zemgali brauc Arvīda dēļ. «Kas tādu saimnieku varētu nemīlēt? Stāstnieki ir interesanti, Ražas svētki lustīgi un priecīgi, bet Arvīds… Viņu vajadzētu ņemt līdzi uz Kuldīgu!» smaidot, koķeti lūkojoties uz Arvīdu, nosaka Liesma. Viņai piekrīt draudzene Ināra: «Bez Arvīda mums šeit vēl patīk pasākuma formāts un tā norise. Te cilvēki ir uz viena viļņa. Visi esam priecīgi, dejojam, ejam rotaļās un svinam. Prieks mērot tik garu ceļu, lai būtu kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem.»
