Mīlulis. Melnā runča vārds tulkojumā nozīmē ‘sniegs’.
Pirms vairāk nekā septiņiem gadiem 2010. gada 19. janvāris bija sniegiem ļoti bagāts. Pasaule bija ietīta baltās villainēs dienā, kad baušķenieces Laimdotas Ozoliņas dzīvoklī pieklīdušajai kaķenītei piedzima kaķēni.
Kaķu māte drīz vien pārtrauca šīs zemes gaitas, mazie kamoliņi atrada sev jaunus saimniekus, bet viens no viņiem palika dzīvot mammas apartamentos.
Aizgūts no japāņu valodas
Laimdotas meita Laura tolaik bija aizrāvusies ar japāņu valodu. Tādēļ vienam mazajam melnajam runčukam tika dots vārds Jukki. Japāņu valodā tas nozīmē ‘sniegs’. «Tā veidojas tie dzīves paradoksi – kaķis ir ogles melnumā, bet saucam to baltā sniega vārdā. Kā vienīgais attaisnojums šim pretstatam ir baltas krāsas zvaigznīte uz krūtīm. Tā ir mūsu runcīša sniegpārsliņa,» stāsta Laimdota.
Jukki kā jau tipisks kaķis savā filozofijā dzīvo ar pārliecību, ka viņš ir saimnieks telpai, kurā līdz ar viņu mīt vēl divas cilvēkbūtnes. Istabās Jukki noteic lietu kārtību, apzinīgs saimnieks būdams, seko līdzi savu «īrnieku» gaitām.
Jūt atnākšanu
«Atzīšos, tā nav mana audzināšana, bet runcis izveidojies par viskārtīgāko mūsu dzīvokļa iemītnieku. Ja nejauši gadās kādam lakatam, trauku dvielim nokrist uz grīdas un tas ilgāku laiku netiek nolikts vietā, Jukki reaģē. Diemžēl to viņš dara savā runča manierē, drēbes gabalu «iemitrinādams». Tā runcis pieradinājis mūs pie kārtības,» ar labestīgu smaidu atzīst Laimdota.
Vēl kaķis perfekti liek lietā savas dzīvnieka maņas, īpašos instinktus. Viņš jūt, kad iemītnieces tuvojas dzīvoklim. Lai arī kādā laikā Laimdota pārrastos mājās, Jukki viņu vienmēr sagaida pie durvīm. «Jukki izkāpj no savas gultiņas un sāk nemierīgi trīties gaitenī pie durvīm. Es paskatos pulkstenī, Bauskā ir pienācis autobuss no Rīgas, ar kuru atbraukusi Laura. Meita pēc minūtēm piecām ienāk istabā, bet Jukki to jau ir jutis ar sev vien piemītošajām īpašajām maņām,» stāsta kaķa saimniece.
Robežu nepārkāpj
Runcis ir apzinājis savu dzīves telpu un strikti ievēro tajā noteikto kārtību. Viņš dzīvokļa 38 kvadrātmetrus ir pieņēmis par sev atvēlēto pasauli un projām no tās nedodas. Savā nepilnus astoņus gadus garajā kaķa mūžā viņš no dzīvokļa laukā nekad nav bijis. Turklāt Jukki arī nepiemīt vēlme pārkāpt atvēlētās teritorijas robežas. Laimdota nereti atstājusi atvērtu istabas logu. Runcis sēdējis uz palodzes, skatījies laukā, bet izlēkt ārā nav mēģinājis, lai arī dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā.
Dzīvodams ierobežotā teritorijā, Jukki spēj izbaudīt ļoti daudz ko no sev atvēlētās pasaules. Kad runcim ir labs prāts, viņš ar balsi un ķermeņa valodu saimniecei stāsta savus piedzīvojumus. Kad Jukki kļūst garlaicīgi, savā kaķa valodā viņš rosina saimnieci nedaudz paspēlēties. Pavisam citādā toņkārtā izskan runča lūgums pēc maltītes. Kad četrkājainais draugs izlēmis, ka viņa divkājainajai «īrniecei» pietiek gulēt, Jukki iekāpj gultā, ar purniņu baksta Laimdotu, uzstājīgi un maigi murrādams.
Guļ uz datora
Normāls mūsdienu kaķu puisis būdams, Jukki interesējas par modernajām tehnoloģijām. «Tā ir viena runča lielā blēņa, no kuras man neizdevās viņu atradināt. Kad istabā uz lielā galda atstāju aizvērtu portatīvo datoru un pati kaut uz brīdi izeju uz virtuvi, Jukki jau ir ērti iekārtojies uz ierīces. Rājos, dzinu nost, bet savu nepanācu. Tagad esmu padevusies un pēc strādāšanas datoru lieku iekšā atvilktnē. Tā, lūk, ir atbilde, kurš dzīvoklī ir saimnieks!» stāsta Laimdota Ozoliņa.
Baušķeniece kaķa turēšanu dzīvoklī pozitīvi vērtē vairāku apstākļu dēļ. Meitai mazākai esot, dzīvnieks palīdzējis izkopt bērnā atbildības izjūtu. Mūsu urbānajā laikmetā tā, lai arī niecīga, tomēr ir iespēja sajust sev līdzās dabas pasauli.
Jebkura mājdzīvnieka turēšana, īpaši jau pilsētas mazizmēra dzīvoklī, saimniekiem ir lielāks vai mazāks apgrūtinājums. Laimdota šim apgalvojumam īsti nepiekrīt. Kaķis daudzkārtīgi atmaksā viņam atvēlēto laiku un arī ieguldīto naudu. Neviens cits kā Jukki tik labi nespēj nomierināt, atņemt saimniecei nogurumu pēc grūtas darbdienas. Ja kādu reizi sāpe iemetas kājā vai rokā, Jukki to jūt, uzguļas uz sāpīgās vietas, un vaina pāriet. «Viņš spēj radīt ap sevi tik patīkamu pozitīvās enerģijas lauku, ka tajā ietilpstam abas ar meitu. Dzīvnieks dāvā mums savu enerģiju, mīlestību, mums tikai jāgrib un jāprot to pieņemt,» atzīst melnā «sniedziņa» saimniece Laimdota Ozoliņa.
