Kā izmantojat un vērtējat pieejamās fiziskās nodarbības – vingrošanu, nūjošanu, tautas sporta sacensību pasākumus?
Veidojam tradīcijas
Ina Lukjaņina, sporta organizatore Vallē un Kurmenē:
– Vecumnieku novadā aktīvā dzīvesveida sarīkojumus veidojam par tradīciju, lai cilvēki zinātu, ka ik gadu noteiktā laikā un vietā varēs piedalīties sacensībās kopā ar ģimeni vai draugiem. Katram pagastam ir savs raksturīgais sarīkojums. Kurmenē tas ir skrējiens, kas sākās konkrēta projekta gaitā un tagad turpinās ik gadu, Vallē – sporta spēļu turnīri u. tml. Ir arī kopējā novada tradīcija – volejbola sacensības dažādos formātos.
Jāatzīst, ka dalībnieku ar katru gadu ir mazāk, tomēr cenšamies lielus un mazus sportotājus iesaistīt ar balvām, organizējam transportu, atvedam sporta skolas audzēkņus, lai sarīkojumi būtu aizraujošāki. Esmu novērojusi, ka kopumā sabiedrība kļūst pasīvāka, arvien vairāk laika aizņem datori. Tomēr ģimenēs bērniem patīk kustēties, ja to dara vecāki, tāpēc svarīgi piedāvāt tautas sporta iespējas. Ja cilvēkiem kāds notikums sagādājis prieku, viņi paši prasa, kad tiks rīkots nākamais. Katram sarīkojumam ir sava auditorija, tāpēc cenšamies organizēt sacensības pēc dažādiem kritērijiem, piemēram, konkrētā ciemā vai noteiktai interešu grupai. Priecē, ka pagastu sacīkstes apmeklē te izaugušie jaunieši, kas studē vai dzīvo citur, piedalās arī viņu draugi.
Kustamies kopā
Gunārs Naļivaika Iecavā:
– Sportošana mūsu ģimenē ir tradīcija paaudzēs. Es kopš bērna kājas visvairāk spēlēju basketbolu, piedalījos visos pagastmačos. Ar sievu un bērniem gājām uz visām sacensībām, ko rīkoja novadā. Katru gadu katrs dabūjām pa medaļai, tas sagādā prieku un pieradina bērnus kustēties. Es fiziski strādāju arī ikdienā uz autoceļiem. Sieva, mētājot kāpostus, bija tā satrenējusies, ka vinnēja novada lodes grūšanas sacīkstēs. Viņa ir maziņa, un lielās dāmas brīnījās, kur tik labi startē, bet tas atkarīgs no treniņa.
Mēs arī braucam ar riteni, makšķerējam, sēņojam, vasarā dārzā strādājam līdz vēlai naktij, ziemā paši tīrām ledu un slidojam, braucam no kalniņa. Gadus astoņus spēlēju hokeju, jaunākais puika, jau studējot, arī iet manās pēdās. Tagad spēlējam vienā komandā. Man ir liels prieks, ka 46 gadu vecumā varu sportot kopā ar dēliem.
Izmantojam ikvienu tautas sportošanas iespēju. Agrāk piedalījāmies katrās sacīkstēs, bet tagad Iecavas novadā ir tik daudz sportošanas sarīkojumu, ka visur nevaru pagūt. Galvenais ir pašiem saglabāt un ierādīt bērniem kustēšanās prieku, lai 60 gadu vecumā šahs nepaliek vienīgais kopējais sporta veids.
Publisku vingrošanu neatbalstu
Ieva (vārds mainīts), baušķeniece:
– Bauskā dzīvoju nesen, un man ir maz informācijas par bezmaksas sporta nodarbībām sievietēm. Zinu, ka vasaras sezonā Bauskas stadionā notiek vingrošanas un fitnesa nodarbības, bet tās neizvēlos apmeklēt. Pirmkārt, es ar sportu esmu uz «jūs» un neesmu droša, vai spēšu «tikt līdzi» sievietēm, kuras vingro jau ilgāku laiku. Otrkārt, šādās publiskajās vingrošanās nejūtos ērti. Liekas, ka neesmu pietiekami šiki sapucējusies un nodrošinājusies ar firmas zīmju treniņtērpu. Neesmu arī informēta, kuras nodarbības ir maksas un kuras ne.
Es, ja sportoju, tad daru to vienatnē, aizbraucot prom no «pilsētas acīm». Es labāk baudu mūzikas pavadījumu vai dabas skaņas sev apkārt, nevis klausos grupas vingrošanas dalībnieču klačošanos.
Ja izvēlēšos sportot, izmantojot piedāvātās nodarbības, tad darīšu to, sākoties jaunam ciklam, kurā «braucošā vilcienā» vēlēsies ielēkt vēl līdzīgi domājošas sievietes.
