Cik var saprast, Latvijas izglītības reformu galvenais mērķis ir palielināt skolotāju un skolēnu skaita attiecību. Tādas indikācijas, manuprāt, uzrāda ekonomģeogrāfa Jāņa Turlaja izteikumi un izglītības un zinātnes ministra un ministrijas pārstāvju paustie viedokļi.
Vairāku Latvijas pašvaldību pārstāvji norāda, ka izglītības un zinātnes ministrija nevar parādīt precīzus ieguvumus no plānotajām reformām. Ņemot vērā kritēriju – pedagogu un skolēnu skaita attiecība – jāteic, ka precīzu ieguvumu arī nespēs norādīt, jo šis kritērijs neatbilst realitātei.
Piemēram, ja vienā klasē angļu un krievu valodu māca viens pedagogs, bet otrā katru priekšmetu savs, tad iznāk, ka otrā klase pēc šī kritērija ir neefektīva, lai arī skolotāju slodžu skaita ziņā nekas nemainās. Piemēru tam var skatīt Jāņa Turlaja veiktajā pētījumā par Bauskas novada skolām. Uzvaras vidusskolā attiecība bija 7,76 skolēni uz vienu skolotāju, Īslīces vidusskolā – 7,86. Iespējams, Bauskas novada dome izdarīja secinājumu – situācija vienāda, abās mācību iestādēs slēdz vidusskolas. Patiesībā Uzvaras vidusskolā uz vienu klasi bija 13,6 skolēni, Īslīcē – 19. Oho, ir taču starpība?! Tādējādi uzskatu, ka ieguvuma vērtēšana pēc ministrijas sistēmas ir visai apšaubāma.
Ir vēl viens aspekts. Pirmajās klasēs skolēniem ir četras piecas stundas un daži priekšmetu skolotāji. Vidusskolā – septiņas astoņas stundas un vairāk nekā desmit mācību priekšmetu. Automātiski vidusskola vienmēr būs finansiāli neizdevīgāka nekā sākumskola un pamatskola. Varbūt tāpēc pēdējā laikā tieši vidusskolas klases cenšas slēgt?
Izglītības reformas mērķim jābūt piedāvājuma kvalitātes celšanai, nevis vienkārši trulai koeficienta palielināšanai. Kamēr mērķis būs cipars, nevis kvalitatīvs rezultāts, tikmēr jēgas no pārmaiņām būs maz.
