Fotogrāfs Arnis Indriks – sava individuālā stila nenogurstošs attīstītājs – 29. septembrī Bauskas muzejā atklāja jubilejas personālizstādi. Pirmo, jo dažus gadus iepriekš muzejā bija eksponēta viņa un domubiedra Māra Kreitenberga kopīgā fotoizstāde. Arnis ir bijis daudzu fotostudijas «Bauska» grupas izstāžu dalībnieks.
Apstrādā katru kadru
Arnis ir uzņēmējs, bet jaunībā viņš strādāja par preses fotogrāfu laikrakstā «Bauskas Dzīve». Mēs dalījām vienu kabinetu. Viņš lielāko daļu laika pavadīja savā melnajā istabā – miniatūrā laboratorijā, kur attīstīja filmiņas un kopēja bildes. Un tā katru dienu. Tagad teju vai katrs, kurš iegādājies kameru, sevi uzskata par fotogrāfu. Noknipsē, un gatavs!
Arnis iesaucas: «Tā nemēdz būt, ka nofotografē un uzreiz bildi eksponē! Tā ir pavirša, neprofesionāla pieeja. Gan analogās fotogrāfijas periodā, gan tagad es ļoti ilgi un cītīgi katru kadru apstrādāju. Pirms datoru ēras tam veltīju ārkārtīgi daudz laika. Apstrāde tolaik bija daudz, daudz sarežģītāka, toties svētīga, jo ieguvu neaizstājamas profesionālās iemaņas. Mūsdienu tehnoloģisko iespēju izmantošana darba procesā man šķiet kā aizraujošs piedzīvojums.»
Personālizstādē ir eksponēti beidzamajos piecos gados fotografēti attēli – gan Latvijas mazpilsētu ielās un laukos tapušie mirkļa uzņēmumi, gan monumentālas ainavas ar plašu horizontu, kas atgādina 19. gadsimta glezniecības vecmeistaru darbus, un kolorīti, izteiksmīgi portreti. Arnis piedalās fotostudijas «Bauska» plenēros, arī Bauskas fotodienās, bieži dodas fotografēt vienatnē vai kopā ar draugu Māri Kreitenbergu. Viņam ir kolēģi, draugi un paziņas teju vai katrā Latvijas fotoklubā. No 6. līdz 8. oktobrim Arnis un citi Bauskas fotostudijas dalībnieki dosies uz vērienīgo fotoplenēru «Rēzeknes novada rudens mozaīka».
Kolorīti personāži
Autors komentē jubilejas izstādes darbus: «Šovasar Ogrē notika trīs radošas «Fotosestdienas». Mēs piedalījāmies pazīstamu fotomākslinieku lekcijās un daudz laika pavadījām pilsētas ielās, cenšoties notvert pilsētas noskaņu, kolorītu. Vairāki ogrēnieši paši uz ielas nāca klāt un sāka sarunas. Kāds pretimnācējs sacīja, ka palīdzēs man iegūt interesantu kadru. Viņš nolika somu un zibenīgi nostājās uz rokām sarežģītā līdzsvara pozā. Izrādījās, ka atraktīvais puisis ir jogas treneris.»
Katrā apdzīvotā vietā Arnim izdodas sastapt neparastus tipāžus un nodibināt kontaktus. Viņš stāsta: «Biju aizbraucis uz Žeimi rīta agrumā. Ielās neviena cilvēka, pilnīgs klusums. Pēkšņi no nekurienes iznira divi dzīves vētru krietni papluinīti bārdaini un ūsaini vīri, nostājās uz baznīcas fona un palūdza, lai nofotografēju. Man pašam šis attēls patīk, bet daži izstādes apmeklētāji apgalvo, ka abus «kunigaišus» Žeimē ir redzējuši ne reizi vien. Viņi esot šī ciema neformālā vizītkarte. Viena no veik-smēm ir radinieces Velgas portrets ar kaķi. Palūkojies, cik brīnišķīgas ir viņas smalkās krunciņas, cik saulains un vienlaikus nedaudz noslēpumains skatiens! Man bija prieks, ka portrets Velgai patika. Viņa nekautrējas no grumbiņām un necenšas tās nomaskēt kā vairākums sieviešu šajā vecumā. Velga skaisti noveco – bez nožēlas un pretošanās dabas likumiem.»
Dabas studija un tehnoloģijas
Arnis izmanto jauno tehnoloģiju neaptveramās iespējas. Tas ir izvēlētais viņa profesionālās izaugsmes ceļš. Fotogrāfam pieder drons, kas tiek izmantots ainavu bildēšanai. Izstādē ir divi izcili attēli ar smagām, satumsušām debesīm un labības lauku zeltaino mirdzumu. Arnim kadrus izdevās iegūt, palaižot dronu savā Ceraukstes mājas pagalmā. Ierīce ir savienota ar viedtālruni. Ekrāns ir kā visu redzoša acs, kurā drona lidojuma laikā Arnis fiksē veiksmīgākos kadrus.
Ļoti skaists ir sarmas un miglas caurausto ainavu cikls, kas veidots šī gada janvārī. Arnis skaidro: «Šoziem bija kādas divas fotografēšanai neticami piemērotas dienas – pilnīgs bezvējš, maiga, izkliedēta gaisma. Aizgāju uz Bauskas pilskalnu, vēlāk aizbraucu uz Mežotni. Cik labi, ka šo brīdi nepalaidu garām!»
Vizuālās mākslas skolotājas Daigas Sējējas mīļākais attēls izstādē ir Rucavas novada Dunikas purva ainava, kurā uz sūnām un stiebriem mirdz rasas pērlītes. Šīs vasaras fotoplenēru Kurzemes piekrastē atceras fotostudijas Bauska dalībniece Inese Kužuma: «No Bauskas izbraucām četros no rīta. Pa koka laipu gājām septiņus kilometrus, vērojot ainavu neaprakstāmā toņu bagātībā un pamodinot meža zvērus. Katrs fotoplenērs ir bauda acīm un sirdij.»
Bērnības draugi
Izstādi apmeklēja Arņa Indrika bērnības un jaunības dienu labākais draugs mākslas zinātnieks Dainis Bruģis. Viņš stāsta: «Dzīvojām kaimiņos, esam pazīstami jau no četru gadu vecuma. Vidusskolas laikā mums abiem jau bija savi fotoaparāti. Arņa vecāku dzīvoklī iekārtojām laboratoriju, aizklājot logu ar tumšu segu un ieslēdzot sarkano lampu. Augām naktīm nodevāmies filmiņu attīstīšanai, eksperimentējām. Protams, bildējām meitenes, bet mums bija arī ļoti īpaša modele – kaimiņiene Cielaviņtante no Zaļās ielas, kura jaunībā bija strādājusi par guvernanti Pēterburgā, bet padomju laikā pensijā saņēma 15 rubļu. Tas viņai netraucēja būt laipnai, sirsnīgai un dzīvespriecīgai. Cielaviņtantei bija izteiksmīga seja, viņa mūs, puikas, uztvēra nopietni un labprāt fotografējās. Kaimiņienes stāsti par dzīvi bija tik aizraujoši, ka nācām klausīties arvien biežāk. Viņai allaž krājumā bija šokolādes konfektes, ar ko pacienāt «fotomāksliniekus». Mūsu radošā sadarbība kļuva retāka, kad iestājos Mākslas akadēmijā, bet vēlāk katram sākās pieauguša cilvēka dzīve. Tagad fotografēju tikai ar savu profesionālo darbību saistītas lietas, bet, vērojot Arņa darbus, atgriežas jaunībā iemantotā mīlestība pret fotogrāfiju kā mākslu.»
Dainim Bruģim ļoti gribētos, lai nākamreiz Arnis muzejā sarīko retrospektīvu izstādi, jo viņam ir milzīgs filmu arhīvs, sākot ar pagājušā gadsimta 80. gadiem. Tā ir kultūrvēsturiska bagātība.
