Viensētā «Dzeņi» Vecumnieku novada Kurmenes pagastā, ko cēlis Smuidras Hiršfeldes tēvs, rosība nerimst ne mirkli. Smuidra ar vīru Māri augu dienu strādā lauku darbus un ir priecīgi dzīvot Kurmenē.
Tēva tēva vieta
S. Hiršfelde esot «kurmeniešu kurmeniete»: «Te dzīvoja mani vecāki un dzīvoju arī es. Esmu lepna, ka dzīves ceļi mani veduši tā, lai Kurmenē es pavadītu visu mūžu.» Saimniece gan atzīstas – pēc skolas trīs gadus pavadījusi Rīgā. «Tajā laikā un tādā vecumā tas bija neizmērojams piedzīvojums. Rīga bija tik skaista un cēla. Tā bija fantastiska pilsēta. Arī tagad man Rīga patīk, galvaspilsētā varu uzkavēties, bet ne pārāk ilgi. Pilsētā noteikti nekad nedzīvošu,» spriež Smuidra.
Pēc dzīves lielpilsētā kurmeniete pārcēlusies uz Bausku. Tur viņa strādāja un mita līdz pat pensijai. Kurmenē Smuidra atgriezās, lai rūpētos par slimo papu.
Mājas «Dzeņi» celtas pēc 1930. gada, ne vēlāk kā 1935. gadā. Guļbūvi, kas apšūta ar ķieģeļiem, cēlis Smuidras tēvs vietā, kur bijušas viņas tēva tēva mājas, maza būdiņa. Kāpēc tēvs namu nosaucis tieši tā, skaidras atbildes nav. «Ar māsu esam spriedušas, ka tēvs nosaukumu devis, mīlestības pret dabu vadīts. Tuvākajā apkārtnē dzeņu kalšana dzirdama ļoti bieži. Putns ir čakls un ļoti skaists. Ceļot māju, dzeņa dziesma un knābja sitieni pret koku tētim raisījuši labas jūtas. Arī viņš bija ļoti čakls un skaists vīrietis. Iespējams, saskatīja līdzības,» spriež Smuidra.
Kadiķu spēks
Pie pašām namdurvīm ir divi kadiķi, kuri augot sašķēluši verandas sienu. «Saknes plēš pamatus. Koks ir spēcīgs. Gribam nozāģēt, bet tā ir piemiņa no tēva. Tiesa, lai nekaitētu ēkai, laikam tomēr nozāģēsim,» spriež Māris.
«Dzeņus» ieskauj plaša teritorija. Nogriežoties no grantsceļa, neliela brauktuve pa lauku no kalna lejā ved uz mājām. Namu no vējiem sargā vairākas kuplas egles, īpašumu uzrauga rejoši suņi. Ielokā skraida aitiņas un vistiņas, netālu ganās divas govis.
«Mājlopus turu pašu vajadzībām. Visu sagādāto patērēt nespējam, tāpēc pāri palikušos labumus pārdodam. Govis slaucu ar rokām, ko jaunībā maz darīju,» smaida Smuidra.
«Dzeņos» darāmā netrūkst. Atgriežoties kūts un šķūnis bruka, to Hiršfeldi atjaunoja. Pagalms labiekārtots, izcirsti vecie krūmi, iekoptas puķu dobes. Māju ieskāva ļoti daudz ogu krūmu, arī tie paretināti.
Laukos darbi nerimst ne mirkli. Māris vairs neesot tik «jaudīgs» kā jaunībā. «Strādāju ceļa daļā par šoferi 50 gadus. Kratoties padomju laika tehnikā pa grantsceļiem, esmu sabeidzis muguru. Darbus darīt varu, bet apdomīgi un prātīgi. Ja būs veselība, tad arī lauku darbi tiks apdarīti,» saka saimnieks.
Centrā klusums
Lieli palīgi laukos Hiršfeldiem ir radinieki. Dārzā un puķu dobēs rušināties Smuidrai palīdz meita un māsa. Rokas ar zemi sasmērēt nebaidās arī mazdēls un mazmeita. Kad radiņi sabrauc ciemos, māja ir pilna.
«Jāņus svinam «Dzeņos». Katrā paaudzē mums ir pa Jānītim. Svinam vairākas dienas,» saka kurmeniete.
Viņa teic, ka Kurmenē ļaužu kļūst mazāk. «Sirds sāpēja par likvidēto skoliņu. Kopš tā laika Kurmenes centrā valda klusums, nav dzirdami bērnu smiekli un čalas. Žēl, ka dzimtais ciems kļūst tukšs un neapdzīvots. Nav darba vietu, un jaunieši mūk projām. Paliek tikai vecie,» nosaka Smuidra.
