Ceļosim! Uzbeki un tadžiki ārzemniekiem demonstrē eiropeiskumu.
Iecavas ceļotāja Anita septembra otrajā pusē pāris nedēļu pavadījusi Uzbekistānā un Tadžikistānā, izbaudot Austrumu viesmīlību.
Reizi mūžā miljonāre
Uzbekistānā joprojām valda monarhija, un prezidents ir dievs, secina iecavniece. Ceļotājiem ir stingri norādījumi, ko drīkst un ko nedrīkst fotografēt izbraukumos.
«Neļāva fotografēt laukus, kur ar rokām vāca kokvilnas ražu. To darot tāpēc, lai šķiedrai būtu labāka kvalitāte, taču nevienu traktoru vai citu lielāku tehniku tur neredzējām. Kalnu ļaužu galvenie palīgi ir ēzelīši. Neļāva bildēt sargposteņus, kas daudzviet apturēja un pārbaudīja braucējus,» stāsta Anita.
Viņa izmainījusi vietējā valūtā simt dolārus, un maks bijis apaļš kā bumba – tajā bija jāiestūķē vairāk nekā miljons. «Jutos miljonāre vienreiz mūžā,» smejas ceļotāja, «par grašiem saēdos svaigas vīģes, arbūzus, melones, septembrī tām ir īstais laiks. Kaut arī mums tirgū par augļiem prasīja lielāku maksu nekā vietējiem, tas bija ļoti lēti.»
Eiropieši tur jūtas bagāti, un smalkajās tējnīcās mieloties no vietējiem arī varot tikai bagātākie ļaudis. Prezidenta centrs, tāpat kā vēsturiskās mošejas un kapenes, rotātas zeltā, marmorā un filigrānos kokgrebumos, apskatāma krāšņa keramika.
Peļņā ārzemēs
Attieksme pret latviešu tūristiem bijusi ļoti laba – tie ir savējie, turklāt Austrumos ikviens ciemiņš ir laipni gaidīts. Uzbeku jaunieši mācās Rīgā un citās Eiropas galvaspilsētās, ciematos redzamas sievietes un bērni, bet vīri esot peļņā ārzemēs.
Uzbeku attieksmē pret kaimiņu nācijām esot jūtams augstprātīgums, it kā viņiem piederētu Vidusāzija, smaida Anita. Uzbeku muitā jādeklarē katra tablete un naudas vienība, bet tadžiki ir vienkāršāki – tūristus sagaida daudz draudzīgāk un ar niecīgām formalitātēm.
Abās valstīs lielu daļu teritorijas aizņem kalni – Pamira pakāje. Te ir gleznaini vairāku pakāpju ezeri. Stepe ir auglīga, bet tās nav daudz. Uzbekistānā stepē iezīmēts senā Zīda ceļa maršruts. Laukus apūdeņo ar Arāla iekšzemes jūras ūdeni, ar to skaidro tās izsīkšanu. Kanāli uz laukiem un ganībām ved arī no upēm.
Krāšņas celtnes un pieminekļi veltīti Timuram jeb Tamerlanam, kas mūsdienu skatījumā ir vēl viens nežēlīgs iekarotājs, kas savam karaspēkam lika nogalināt spēcīgos vīrus, atstājot tikai amatniekus, sievietes un bērnus. Iespaidīgās sakrālās un varas simbolu būves Buhārā un Samarkandā tomēr iespaidojušas mazāk nekā krāšņie kalnu skati.
Senums piestāv
Reliģija šajās valstīs nav tik klaji izrādīta, kaut arī šeit valda islāms. Senos laikos te mituši arī citu konfesiju piekritēji, tomēr viņu pēdas gadsimtu cīņās teju izdzēstas. Dekorācijās dominē Austrumu rakstu motīvi. Uzbekistānā pat nevarot dzirdēt tradicionālos saucienus uz lūgšanu, cilvēki vairāk cenšas uzsvērt, ka ciena Eiropas ieražas un vērtības.
Pilsētās jaunieši ir līdzīgi mūsējiem, bet dziļāk laukos meitenes joprojām staigā tradicionālajā tērpā – samta biksēs, kleitās un lakatos. «Viņu sievietēm tas piestāv. Raibie krāsu salikumi pie mums liktos pat bezgaumīgi, bet tur iederas,» teic ceļotāja.
Ēdienreizes bijušas bagātīgas – daudz trekna ēdiena četrās kārtās, dominē aitas un liellopa gaļa. Bijis viegli sazināties gan angļu, gan krievu valodā. Pilsētās vakaros ir tradīcija draugu kompānijām pulcēties pie strūklakām, kas ir skaisti izgaismotas.
Ticamais un neticamais
Āzijas valstis ir turīgas – kalnos izrokama visa Mendeļejeva tabula, zelta dzīslas ir bagātīgas. «Raktuvēs brīvi nevar braukt – ir sargposteņi, kur izlaiž tikai ar vietējo gidu un kontroli,» apraksta Anita, «sapratām, ka jaunākais gids stāsta to, kas atļauts. Otra gide pensionāre mums stāstīja daudz vairāk un citādi.»
Eiropiešiem saka – katram vīrietim ir viena sieva, tomēr tās varot būt pat četras. Joprojām jauniešus bieži apprecina vecāki, līgava vai līgavainis otro pusi ierauga tikai kāzu dienā. Tas ir iemesls, kāpēc Eiropā nereti sastopamas uzbeku jaunietes, kuras tur beigušas augstskolu un nav atgriezušās dzimtenē, jo vairs nevēlas pakļauties senajai kārtībai.
Oficiālie dati par pensijām nav ticami, un vietējie par to nerunā. Amatnieki, kas izgatavo suvenīrus, galdautus, traukus, kalumus, ir atbrīvoti no nodokļiem, jo glabā un nodod tālāk tradīcijas. Tirgojas un lielāko naudu viņi saņem tūrisma sezonā, brauc uz starptautiskiem tirgiem.
