Veļu laikā vitālās novadnieces atklāja kapu un bēru stāstiņus, kas apliecina – nāve kā neizbēgams cilvēka dzīves iznākums sagādā ne tikai bēdas, bet arī kuriozus brīžus.
«Aizmirst» brāli
Ne viens vien pie aizgājēja zārka reizumis nav noturējis spurdzienu par dīvaino tekstu, ja izvadītāja runājamais ir pārāk banāls. Kādai mūspuses teicējai pāris reižu gadījies mainīt sakāmo, jo tuvākie palicēji, izrādās, nav bijuši gluži atklāti par aizgājēja dzīves faktiem.
Dīvainākais bijis gadījums, kad sirmas kundzes bērēs pavadītāji no vietējā ciemata pēc ceremonijas pavēstījuši – aizgājējai bijusi ne tikai meita un divi mazbērni, bet arī dēls ar garīgiem traucējumiem, kuru viņa pēdējos trīsdesmit gadus pašu mājās aprūpējusi. Sirmmāmiņa dēlam bija burtiski veltījusi gandrīz pusi mūža, taču Latvijas otrā malā mītošā meita brāli, kurš nebija atvests arī uz bērēm, izvadītājai bija «aizmirsusi» pieminēt.
Plūdos izskalo
Aiz meža līdzās kapsētai dzīvojis vientuļš vīrs gados, kurš saņēmis labu pensiju un reizumis padarījis kādu darbiņu pēc kapu pārzines lūguma. Viņa mājās bija apmetušies «draugi», kas izmantoja iespēju par velti ēst un dzert, arī grādīgo. Ziemas vidū kapu pārzine apķērās – sen nav redzējusi kaimiņu, tomēr meklēt negāja.
Pavasarī, kad kapsētas zemākā mala uz upes pusi applūda kūstošajā sniegā, vienurīt pie krūmāja parādījās miruša cilvēka ķermenis. Kapu pārzine satraukta izsauca policiju, pašvaldības pārstāvi un apskrēja pēdējo apglabāto atdusas vietas – vai patiesi kāds palos izskalots no mūža mājas?! Visi bija vietās, tik līdzās pēdējai rindai rēgojās pārzinei nezināms sekls rakums.
Iztaujājot atklājās stāsta trūkstošā daļa. Kapsētas kaimiņmājas saimnieks ziemā bija nomiris, taču «draugi» nolēma viņu nevis apglabāt, bet salā paturēt šķūnītī, lai turpinātu saņemt pensiju. Uz pavasara pusi nolēmuši apglabāt, jo atkūstot aizgājējs sācis ost. Labi «saņēmušies», naktī nesuši mironi uz kapu malu, tomēr bedri gana dziļu nav jaudājuši izrakt. Atrasto godam apglabāja par pašvaldības līdzekļiem.
Grābs no zārka
Četras māsas latgalietes, ko dzīves gaitas atvedušas uz Zemgali un Rīgu, regulāri apciemo radus dzimtajā pusē. Pēdējā tikšanās reizē krusttēvs, kas vecumā bija iegūlis gultā, aicinājis viešņas pienākt tuvāk, jo pirms tuvā gala viņš ko atklāšot. Kad māsas cieši apstājušas gulētāju, viņš veikli ķēris pie tuvākās dekoltē – vēl reizi just sievietes krūtis! Māsas pārsteigumā smējušās, un viena latgalietes vitalitātē uz mirkli teju atklājusi skatam kāroto. Krusttēvu skats ļoti iepriecinājis – nu miršot laimīgs.
Kad tuvā radinieka bērēs māsas pienāca pie zārka, vecākā atgādinājusi jaunākajai: «Man liekas, viņš tūlīt ķers pie pupiem, neliecies parāk tuvu!» Visas četras knapi apspiedušas smieklus, un bēres vairs nešķita tik bēdīgas. Arī latgalieši, līdzīgi romiem, aizgājēja izvadīšanā uzraujot danci – labi nodzīvotu mūžu ir vērts nosvinēt.
