Satriecoši, ka par rausēju manipulācijām enerģētikā joprojām maksā un turpinās maksāt ikviens elektrības pircējs. Situācija, ko aprakstīja «Nekā personīga» žurnālisti ar obligātās iepirkuma komponentes (OIK) jeb «zaļās enerģijas nodokļa» faktisku izkrāpšanu ikvienai mājsaimniecībai par elektrību, kas nemaz nav saražota, jo Ekonomikas ministrijas licences noteiktajā termiņā nav uzceltas šķeldas koģenerācijas stacijas, raisa niknumu. Īpaši tāpēc, ka jau kopš atjaunojamo resursu izmantošanas sākuma izskatās, ka Latvijā valsts atbalsts tiek politiķu ģimenēm un draugiem.
Neviens ekonomikas ministrs, lai cik apņēmīgi sākumā runājis par atbalstu mājsaimniecībām daudzveidīgai un decentralizētai atjaunīgo resursu izmantošanai siltuma un elektrības ražošanā, līdzīgi, kā tas notika Vācijā, Dānijā, Zviedrijā, Anglijā utt., situāciju nelaboja. Pēc pāris mēnešiem krēslā viņi par to vairs negribēja ne dzirdēt un muldēja, ka puses OIK kopējā ievākuma nonākšana «Latvenergo» makā par Krievijas gāzes tērēšanu milzu termoelektrocentrālēs ir īsti «zaļš» enerģētikas ceļš.
Akmens acīmredzami iekrīt arī «Latvenergo» koncerna neprivatizācijas fanātiķu dārziņā. Vai privātā Rietumu biznesa stila piegādes kompānijā būtu iespējama tik kliedzoša padomjlaika «paviršība» vai, ticamāk, apzināta krāpšana, kādu demonstrē «Sadales tīkla» «speciālisti», apstiprinot it kā «zaļi» saražotu elektrību pārvietojamā apkures konteinerā, ko izmanto būvlaukumos siltu ģērbtuvju un dušas nodrošināšanai?
Mēs katrs šīs manipulatoru izklaides apmaksājam ar vairāk nekā diviem eiro uz katrām 100 iztērētām elektroenerģijas kilovatstundām mēnesī. Tie ir miljoni monstrozā, politiķu savtīgās interesēs bīdītā valsts energokoncerna un vairāku «pie siles rijēju» grupējumu kabatā, kas negrib zaudēt pašiem sev pielemtās privilēģijas. Vai tiešām arī šo mācību vēlētāji līdz balsošanai būs aizmirsuši?
