Francijā aprēķinājuši, ka 80 pro-centus iekārtu, ko tur izmet atkritumos, pēc nelielu labojumu veikšanas varētu izmantot atkārtoti. Mūspusē cilvēki pret ierīču un mantu labošanu kļūst uzmanīgāki – remonta meistariem ir, ko darīt.
Lauku viensēta, lauku ciems, mazpilsēta vai lielpilsēta – katrā vietā ierīču un mantu labošanai ir savas īpatnības un tradīcijas. Tomēr, vērtējot pašlaik notiekošo, var secināt, ka pieaug vēlme gan samazināt atkritumu daudzumu, gan salabot dažādas lietas.
«Repair Cafe»
«Bauskas Dzīve» piedalījās «Zero Waste Academia» seminārā par tēmu «Salabo!». Uzaicinātie eksperti uzsvēra, ka ļoti lielu daļu elektro-preču un apģērbu, ko izmet atkritumos, var salabot. Biedrības «Zaļā brīvība» pārstāvis Jānis Brizga informēja, ka pašlaik internetā ir ļoti daudz pamācību, kā salabot vai citādi izmantot iekārtas un ierīces. Atsevišķi aktīvisti cenšas arī radīt iekārtas, kuras labot ir pēc iespējas vienkāršāk. Nīderlandē jaunieši radījuši mobilā tālruņa modeli «Fair Phone», kuram var nomainīt gandrīz visas detaļas.
Tomēr visveiksmīgāk lietu labošanu var īstenot lielajās pilsētās, kur šādu aktīvistu, kas gatavi savas sabojātās iekārtas vai apģērbu remontēt, ir vairāk. Viens no šādiem risinājumiem ir «Repair Cafe» – labošanas kafejnīca. Lāsma Ivaška īstenojusi jau vairāk nekā desmit šādus pasākumus Rīgā un vienu arī Liepājā. Aktīviste sameklē meistarus, un tie palīdz ikvienam, kurš ar savu vajadzību ierodas. Vienīgais nosacījums – tev parāda, kā labot, un tālāk jādarbojas pašam.
Viens no aktīvākajiem meistariem ir Fricis Kalvelis, kurš pats savulaik sācis ar datoru un telefonu austiņu labošanu. Pamazām sapratis, ka salabot var ļoti daudz lietu. «Visu, kas salikts, var arī izjaukt,» smaidot apliecina meistars, kurš turpat semināra telpā parādīja, kā salabot vienas austiņas.
Detaļas ir dārgas
Mūsu novados visvairāk labošanas meistaru ir Bauskā. Vecumnieku un Rundāles novadā šai kustībai īsti iedzīvoties nav izdevies, daži meistari ir Iecavas novadā.
Bauskas SIA «DML birojs» meistars Jānis Balodis stāsta, ka uzņēmums tagad remontē ne tikai datorus, bet arī viedtālruņus. «Būtībā viedtālruņi tās pašas planšetes vien ir,» smaidot saka meistars. Vērtējot statistiku, viņš piekrīt, ka apmēram 80 procentos gadījumu sabojāto ierīci var salabot salīdzinoši viegli. «Mūsu gadījumā lielo uzcenojumu parasti veido maināmo detaļu cena,» secina J. Balodis.
Savukārt visvieglāk remontējamie datori ir stacionārie. Lai arī pēdējā laikā var redzēt, ka vienkāršāk salabot arī portatīvos datorus, tomēr to remonts vēl aizvien būs diezgan dārgs.
Salīdzinot laukus un pilsētu, Jānis Balodis vērtē, ka labo apmēram līdzīgs daudzums ļaužu, tikai pilsētnieki vairāk ierīces nes pie meistariem. «Laukos ir divi varianti – vai nu veco izmet un iet uz lombardu iegādāties lietotu, vai otrs gadījums – ja blakus ir kāds, kurš jūtas meistars, tad nes viņam labot. Savukārt pilsētnieki iet pie meistariem un maina detaļas, kuras vajag,» stāsta J. Balodis.
Nodokļi kavē
Vērtējot labošanas iespējas virzienā no lauku viensētas uz Rīgas pusi, eksperti atzīst, ka lielāks efekts būs lielpilsētā. Tur gan iespējams izveidot tehnoloģiski labāk aprīkotu remonta darbnīcu, gan arī gūt lielāku pieredzi labošanas darbos. Lauku viensētu un ciemu iedzīvotājiem bieži vien jāzaudē diena vai vēl vairāk laika, lai izbraukātu pa darbnīcām, tāpēc laukos pašlaik labošanas ideja nav tik populāra.
Aizvien vairāk gan ir šķēršļu, kas labošanas kustībai traucē. «Zero Waste» pārstāve Zane Skuja uzsvēra, ka mūsdienās ar labošanu kļūst aizvien grūtāk – ražotāji cenšas radīt elektroierīces un apģērbus, kas nav labojami. Eksperti atzīst, ka mūsdienās jau ražo ne tikai nelabojamos mobilos tālruņus, bet arī trauku mazgājamās mašīnas. Šāda attieksme nav vidi saudzējoša, bet ražotājiem finansiāli izdevīga.
Vēl viena problēma – remonts izmaksā dārgi. «Nodokļu slogs uz darbaspēku ir lielāks nekā uz resursiem. Eiropas Savienības vadība jau 15 gadus aizvien uzstājīgāk pieprasa pārskatīt šo nodokļu nastu. Pašreizējais nodokļu sadalījums neveicina labošanas un remonta darbus,» uzsver Natālija Čudečka-Puriņa no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Arī no valstiskā viedokļa tas nav veiksmīgs risinājums – pārliecinoši lielāko daļu elektronikas preču Latvijas iedzīvotāji iegādājas ārzemēs, un šī preču skaita samazināšana, labojot jau esošās, samazinātu negatīvu tirdzniecības bilanci, reizē palielinot labošanas meistaru skaitu, radītu jaunas darba vietas. Pāris vārdos apkopojot diskusijas esenci – salabojot palīdzi pats sev un valstij, jo ietaupi naudu un samaksā tam, kurš labo.
Pajautā meistaram!
Vai būtu iespējams ieviest speciālu zīmi uz iepakojuma, kas norādītu, ka konkrētā iekārta vai produkts ir labojams? Eksperti apšauba iespēju šo ideju īstenot. «Ražotājiem un pārdevējiem būs savi lobiji, un tos «pārkliegt» diez vai izdosies,» pauž apavu meistars Bauskā Ziedonis Putāns. Viņš arī teic, ka vienmēr paliks jautājums par to, kāds izstrādājums skaitās labojams. «Ražotāji arī tagad dod līmējuma specifikācijas, bet tad jau vajag speciālu laboratoriju, lai tādu līmi radītu,» teic kurpnieks.
Aptaujājot meistarus, kļūst skaidrs, ka ražotāji aizvien mazāk atbalsta iespēju savas iekārtas salabot. Mobilajiem tālruņiem baterijas ir iebūvētas, nevis izņemamas. Beidzas baterijas mūžs un reizē arī telefona. Pat veļas mašīnas mūsdienās nevis saskrūvē, bet gan salīmē, un attiecīgi daudzi modeļi vairs nav remontējami.
Speciālisti šajā situācijā iesaka visiem, kas vēlas iegādāties remontējamus elektrotehnikas izstrādājumus, doties pie labošanas meistariem un apvaicāties, kādu tehniku pirkt. Meistari uzsver, ka šo laiku ir vērts iztērēt – iegūs gan informāciju par garantijas remonta iespējām, gan par tehnikas darbības īpatnībām, un dažās situācijās šādi ietaupīs ne tikai dažus desmitus, bet pat simtus eiro.
Labi apavi ir ilgmūžīgi
Bauskas apavu, ādas, atslēgu un citu izstrādājumu remonta meistars Ziedonis Putāns vērtē, ka labošanas tradīcijas ik pa brīdim mainās. «Tagad cilvēku ir mazāk, attiecīgi mazāk to, kam vajag kaut ko remontēt. Turklāt ļaudis vairāk laboja, kad bija krīze. Toties tagad cenšas pirkt labus apavus, un tos vismaz labo,» stāsta meistars.
Jautāts par to, kādus apavus izvēlēties, lai var nākotnē labot, Z. Putāns skaidro, ka jāvērš skats uz to firmu apaviem, kas maksimāli cenšas izmantot dabiskus materiālus. Tad arī ir salīdzinoši vieglāk labot. «Apaviem firmas zīmes klasiku nevar uztaisīt tā, ka tie nav labojami. Tie parasti ir dabiski un klasiski veidoti apavi,» atklāj meistars.
Vērtējot atšķirības starp pilsētas vidi un laukiem,
Z. Putāns atzīst, ka Bauskā labo vairāk. «Lauciniekiem bieži nav informācijas par remonta iespējām vai ir finansiālas grūtības. Turklāt laukos bieži izvēlas nevis labot, bet gan lauku darbos nostaigāt tos apavus pavisam. Ja nu vienīgi ir problēmas ar kājām un apavi ir īpaši ienēsāti, tad gan nes un prasa salabot,» skaidro Z. Putāns.
No pilsētas laukos
Par savām izjūtām, pārceļoties dzīvot no Rīgas uz laukiem Bārbeles pagasta Gaismā, stāsta Kārlis Ulmanis:
«Rīgā atkritumus metu kopējā konteinerā un nejutu, cik daudz saražoju. Tagad sviežu pats savā un redzu, cik daudz tas ir. Rodas vēlme patērēt produktus, kuru iepakojumu var sadedzināt vai lietot atkārtoti. Ģimenē mēģinām iegādāties produktus, kas ir papīra iepakojumā, bet tādu nav daudz.
Saistībā ar labošanu jāatzīst, ka pilsētā lietas vairāk gribējās labot. Laukos vienmēr ir vairāk vietas, un, ja kaut kas saplīst, noliec, lai stāv, – gan jau kaut kad salabos – un ņem nākamo. Pilsētā vietas, kur mantas glabāt, ir maz, tāpēc vēlme salabot lielāka. Laukos dažādām lietām ir plašāks pielietojums, piemēram, būvgruži pilsētā ir atkritumi, bet laukos vienmēr atradīsies, kur tos izmantot.»
Pagātnes atjaunotājs
Bārbeles pagasta zemnieks Vecumnieku novadā Mārtiņš Mediņš noteikti ir viens no lielākajiem mantu labotājiem mūsu novados – viņam pieder vēsturisku lietu muzejs «Ausekļu dzirnavas». Lielākā vai mazākā mērā pielabots, salabots vai kapitāli remontēts tiek gandrīz katrs no priekšmetiem, kas muzejā nonāk. Turklāt tas ir nevis statisks muzejs, kur eksemplārus nopēta no tālienes, bet gan darbīgs – daudzi labošanas darbi notiek turpat, pat skatītāju acu priekšā. Turklāt īpašo eksponātu skaits pieaug, un, tos lietojot arī darbībā, labošanas prasmes kļūst aizvien nepieciešamākas – bieži vien otras tādas vēsturiskas iekārtas vairs nav. Saimnieks teic, ka vēl labos un labos – Ausekļu dzirnavās esot izstādīta tikai ceturtā daļa no visa, kas paredzēts.
«Kādreiz mūsu senči laboja visu. Ja nevarēja paveikt kaut ko pašu lauku sētā, brauca pie meistara, piemēram, kalēja. Tomēr paši savā mājā metināt nevarēja. Savukārt labošanas prasmes mācījās no vecākiem un nodeva cits citam paaudzēs,» stāsta M. Mediņš.
Tehniku remontē turpat muzejā. M. Mediņš demonstrē, ka daudzi veci traktori un braucamrīki ir lietošanas kārtībā. Pat 1926. gadā Krievijā ražotais «Universal 2» traktors darbojas, kā arī daudzi citi muzeja braucamrīki.
Mūsdienu tehnikai pašiem remonta iespējas ir ierobežotas – bieži vien servisā maina visu bojāto traktora iekārtu, nevis cenšas salabot. «Jaunie traktori ir datorizēti. Bez speciālas apkalpošanas neko izdarīt nevar. Padomju laika tehniku un ārzemju 60. – 80. gadu traktorus var labot, bet jauno pašam nesanāks,» stāsta M. Mediņš. Pat kombainam izkapts asmeņus neuzasināsi – ja nolietots, tad jāņem nost un jāliek jauns. Vienīgais pluss – metālu var nodot metāllūžņos.
«Zero Waste» produkta apraksts:
1. Triecienizturīgs un muļķīgā lietotāja izturīgs – lai ilgāk kalpotu.
2. Ilgmūžīgs – labojams un uzlabojams.
3. Izgatavots no materiāliem, kas atkārtoti izmantojami vai otrreiz pārstrādājami.
4. Izgatavots no materiāliem, kas ir remontējami.
5. Ražošanas process paredz, ka iekārta ir labojama.
UZZIŅAI
80% elektroiekārtu, ko izmet kā bojātas, pēc neliela remonta var izmantot atkārtoti.
Ja Francijā salabotu 60 procentus bojāto elektroiekārtu, tas radītu 1500 jaunu darba vietu un samazinātu siltumnīcas efekta gāzu emisiju par 810 000 tonnu.
1,25% no visām elektroprecēm pasaulē salabo un izmanto vēlreiz.
4,5% no visām elektroprecēm salabo un vēlreiz izmanto Eiropas Savienības valstīs.
5% – tikai tik daudz no elektroierīcēs izmantotajiem metāliem ir iespējams atgūt otrreizējai lietošanai.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
