Vecumnieku novada Skaistkalnes vēsturnieki – bijušais vidusskolas direktors Mārtiņš Osis un skolotājs Ingus Pavinkšnis – vāc liecības par tuvējās apkaimes pagātnes cilvēkiem, viensētām un notikumiem, lai jaunā paaudze apzinātos savas saknes. Abi ir vēstures skolotāji un domubiedri.
Atjaunotas vērtības
Mārtiņš ciemiņiem ar lepnumu izrāda sētu, kas veidota saimnieku pašu rokām. To grezno ne tikai pakavi un akmeņi, kas te savesti no dažādām vietām kopā ar dzīvesbiedri Rutu Dābolu, bet arī no Mārtiņa bērnības sētas «Spundes» atgādātās Ulmaiņlaika mēbeles un citas mantas. Tās saimnieks rūpīgi atjaunojis. Masīvkoka drēbju skapji ar virpotiem un grebtiem rotājumiem, kumodes – viena ar spoguli greznā rāmī – joprojām kalpo cilvēkiem gan istabās, gan verandā un pirts ēkā. Uz vecākās mēbeles redzams grezni veidots «1838», tā mantota no vecvecākiem.
Pie vārtiem no akmeņiem sakrauts vietējais «zikurāts»*, rāda Mārtiņš. Akmeņi dodot labu enerģiju. Zālienu iejož klūgu pinuma žogs, ko paši veidojuši no lazdu un kārklu stibām, kā arī vēja nolauztas egles zariem. Nojumē atjautīgi darināti ķeblīši ar zaru rāmi un stumbra ripas sēdekli. Mārtiņš smaidot nosaka – viņš tikai piepildot Rutas idejas. Tās ir ļoti «zaļas», radot sētā siltu, draudzīgu gaisotni.
Goda vietā ragavas, ar kurām Ošu tēvs savulaik vedis Mārtiņu un citus bērnus uz skolu no Kurmenes pagasta «Spundēm». Verandā sena dzelzceļnieku lampa un pāris kumodes, kas vēl gaida «atdzimšanu». Pirts ēkas istabā pīts šūpulis, kurā mazais Mārtiņš reiz gulējis vecāku mājās. Ar vecajām tītavām un vērpjamo ratiņu Ruta sagatavojusi vilnu pašas austai seģenei, palepojas saimnieks.
Glabā atmiņas
«Mani vecāki Ulmaņlaikos strādāja savā vecsaimniecībā, es dārza un lauku darbos gāju no piecu gadu vecuma,» stāsta sirmais skolotājs, «sētu pēc neatkarības atjaunošanas nācās pārdot, taču mēbeles un citas mantas atvedu uz jaunajām mājām. Tagad vecas lietas man dāvā draugi, redz, ka protu tās atjaunot.»
Mārtiņam senās lietas no dažādiem dzīves posmiem ir svarīgas, jo tās palīdz saglabāt atmiņas un izjūtas. «Ar laiku viss kļūst vērtīgāks,» saka vīrs, «glabāju arī vecvecāku foto. Senās lietas ļauj novērtēt savas saknes, ģimenes spēku.»
Skolotājs Ingus Pavinkšnis teic – no Mārtiņa noskatījies ne tikai cieņu pret senatnes vērtībām, bet arī pedagoga prasmes. «Mūsdienās bērniem nav ideālu, tagad katrs ir personība, visi ir lieli garā. Mēs gribējām kādam līdzināties. Mārtiņš man vienmēr bijis labs paraugs. Vienu gadu strādāju par direktoru Kurmenes skolā, no Mārtiņa noskatītais palīdzēja darbā ar bērniem. Nav tik svarīgi, ko pasaki, bet – kā pasaki,» saka pedagogs.
Jāprot izdibināt
Ingus Skaistkalnē ienācis jau pēc neatkarības atjaunošanas. Dzimis un audzis Vecsaules pagasta viensētā «Žūras». «Ir svarīgi pētīt dzimtās vietas pagātni, lai veidotu pašcieņu,» uzskata vēsturnieks, «ciena tos, kuri ciena sevi. Cieņa pret savu tautu sākas ar paša saknēm. Bērnam augot, aug interese par apkārtējo vidi un nāk jautājums – kas es esmu, no kurienes nāku? Kāpēc esmu tāds, kāds esmu? Vēsture ir palīgs, kas palīdz atrast ceļu uz pašapziņu, ja mēs spējam atrast, izskaidrot, izdibināt.»
Ingus un Mārtiņš ir vienisprātis – dzimtās vietas pagātne ir tikpat nozīmīga kā Latvijas un Eiropas vēsture. Skolotāji gan atzīst – vēsture kā mācību priekšmets un zinātne biežāk fiksē notikumus ap pilsētām, vietējo lauku pagastu vēsture nav tik smalki izzināta, tāpēc tas jādara vietējiem cilvēkiem.
«Jauniešiem jāsaprot, ka viņu saknes ir spēcīgās dzimtās. Lai kāda nebūtu mūsu karjera, latviešu saknes ir lauku viensētas. Uz pilsētām laucinieki devās 19. gadsimta industrializācijas vilnī, un tagadējie rīdzinieki ir lauku ļaužu pēcteči,» pārliecināts Ingus.
Atpakaļ ar pieredzi
Mūsdienu dzīve diktē savus noteikumus, atzīst pedagogi, uzsverot – ir pareizi jauniem cilvēkiem atstāt dzimto vietu, lai iegūtu izglītību un pieredzi, bet pēc tam atgriezties laukos un veidot šeit labāku vidi, radīt jaunas iespējas pašam un citiem.
«Kad atjaunojām neatkarību, daudzu latviešu priekšstati par brīvu valsti saistījās ar Ulmaņlaikiem. Vēl bija dzīvi tie, kuri atcerējās laimīgu, pārticīgu bērnību no 30. gadiem. Viņi ticēja, ka mēs dzīvosim tāpat, ka ikvienam zemniekam būs valsts atbalsts, taču viss strauji mainījās. Tagad mēs saprotam, ka nevar atgriezties laikā atpakaļ, katru reizi dzīve jāveido no jauna,» secina Ingus.
Vēsturnieki gan atzīst – joprojām nav īsti skaidra jaunās brīvās valsts nākotnes vīzija. «Cilvēku priekšstati ir atšķirīgi, un visi grib labi dzīvot. Daudziem paraugs ir Rietumu labklājības modelis ar labu algu un pensiju, jaunu auto un lietām. Taču ir jaunieši, kas aicina pārtraukt šo patērētāju dzīvesveidu, šķirot un neradīt atkritumus, atteikties no fosilajiem enerģijas avotiem un produktiem, kuru ražošanā tērē daudz resursu,» saka Ingus, «jaunā paaudze māca vecākajai atbildīgāku attieksmi. Mūsu tikumi un vērtības ir ļoti mainījušās.»
Tautas piemērs
Vēsturnieki ir vienisprātis, ka ikvienam cilvēkam mūsdienās jābūt gatavam mainīt ieradumus, mācīties ko jaunu. «Man piemērs šajā ziņā ir vācieši – attīstīta, spēcīga nācija, kas atvainojusies visiem par Otro pasaules karu, spējusi dzīvot dalīti un atkal apvienoties, tagad ir līdere zaļa dzīvesveida un resursu taupīšanas jomā. Reta nācija spēj tādā mērā kolektīvi labot savas kļūdas. Latvieši ir mierīga tauta, kas var būt piemērs ar nosvērtību, diplomātiju, pielāgošanās spēju,» uzskata Ingus.
Viņš atgādina Krišjāņa Valdemāra 19. gadsimtā rakstīto, ka latviešiem jābūt ļoti gudriem starp lielajām nācijām krieviem un vāciešiem, jāmācās svešvalodas, jāizglītojas. «Mēs ejam pareizu ceļu, tauta ir ļoti zinoša, bet vai vienmēr «augšas» spēj novērtēt krietnos, labos Latvijas ļaudis, kas dara tik daudz?» vērtē skolotājs. «Politikai nav augsts prestižs, ne tie labākie cilvēki nonāk pie lemšanas, iztur pārbaudi ar varu un naudu. Nezinu nosaukt nevienu savu gudro skolēnu, kas pēc izcilām studijām būtu izvēlējies politiķa karjeru. Ir tādi, kas sekmīgi strādā ārzemēs, tomēr ceru, ka viņi zina savas saknes un atgriezīsies.»
* Zikurāts bija kulta celtne senajā Mezopotāmijā, babiloniešu templis. Virsrakstā tas simbolizē garīgumu.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
