Mājas vārds. «Robežniekos» zina silta zupas šķīvja un laba vārda vērtību.
Šķērsojot Mežotnes pagasta robežu ceļā Bauska–Mežotne, pirmā viensēta, ko ieraugām ceļa labajā pusē, ir balta ķieģeļu māja «Robežnieki». Ar tās saimnieci Rasmu Lakstīgalu tiekos dzestrā, bet saulainā oktobra dienā. Tikpat gaiša un smaidīga, kādu Rasmu pazīst arī tuvāki un tālāki kaimiņi Mežotnes pagastā. Darba tikums, labsirdība un atsaucība raksturo viņu un visu viņas kuplo ģimeni.
Meiteni atved paciemoties
Paaudze, kurai nu pāri astoņiem gadu desmitiem, malta skarbās dzirnavās. Rasma Lakstīgala dzimusi 1935. gadā un līdz sešpadsmit gadu vecumam dzīvojusi toreizējā Iecavas pagasta Mežiniekos. 1949. gadā vecākus, Annu un Jāni Bulātus, māsu Veltu un brāli Gunāru izsūta uz Omskas apgabalu, bet Rasma un jaunākā māsa Aina paliek likteņa varā. Sākumā Rasmu pie sevis pieņem kaimiņiene turpat Iecavas pagastā. Tur apgūti visi lauku un mājas darbi, bet vislabāk viņai padodas saimniekošana virtuvē, kur apgūst vienkārša un garšīga lauku ēdiena gatavošanas noslēpumus un rupjmaizes cepšanas mākslu.
Rasmas labvēlei ir zināms jauns puisis Ilmārs Lakstīgala, kuram vecāki miruši, viņš toreizējā Codes pagastā tēva brāļa Krišjāņa Lakstīgalas uzceltajā un no viņa mantotajā mājiņā bija palicis viens. Kolektivizācija jau bija paņēmusi piecpadsmit hektārus zemes, bet darbu ne kolhozā, ne sētā netrūka. Sešpadsmitgadīgo meiteni atveda uz «Robežniekiem» paciemoties… Rasmas un Ilmāra Lak-stīgalu laulību reģistrēja 1951. gada aprīlī Mežotnes pagastā.
Uz pagastu robežas
Vai Rasmai jaunā dzīvesvieta un frontē ievainotais Ilmārs gāja pie sirds? Viņa smaidot atzīst, ka sākumā gan labāk paticis viņa zirgs. Mājas vārds arī ne visai. Taujājusi vīram, kāpēc tāds nosaukums, Ilmārs atteicis: «Esam te uz robežas starp Codes un Mežotnes pagastu, tad tā arī mājas nosaucām.»
«Tā sākām kopdzīvi «Robežniekos» un darbu kolhozā,» atceras R. Lakstīgala. Ģimenē pieteicās bērni, 1952. gadā pirmdzimtais Rihards, tad Astrīda un Sandra. Kad visu pagūt kļuva grūti, palīgos nāca māsa Aina. Viņa pieskatīja mazos, un tas toreiz bija liels atspaids mājas solī. Arī tagad pēc daudziem dzīves līkločiem Aina vecumdienas vada «Robežniekos». Abām māsām vīri jau aizsaulē. Ikdienas rūpes par tanti Ainu un savu mammu Rasmu uzņēmies Rihards. Viņam oktobris ir jubilejas mēnesis.
Kad 1957. gadā no izsūtījuma pārnākuši Rasmas vecāki, viņi bijuši laimīgi, ka vismaz viens no sešiem bērniem spēja dot pajumti, kurā varēja nodzīvot līdz mūža galam.
Ēkas trešā elpa
Pašreizējā māja atjaunota 80. gadu beigās un ir jau trešā «Robežnieku» būve. Pirmo, jaunsaimniecību tapšanas laikos pagājušā gadsimta 20. – 30. gados celto, nopostīja karš. Pēckara trūcībā Lakstīgalu ģimenes vīriešiem māju kā koka celtni izdodas salabot un atjaunot, zem viena jumta sabūvējot divas mazas istabiņas un mājas galā nelielu kūtiņu. Nedaudz vēlāk izdevās uzcelt atsevišķas saimniecības ēkas.
Kopsaimniecībā strādāti dažādi darbi, bet vislielāko atzinību Robežnieku Rasma izpelnījās, iedama par saimnieci kaimiņu, radu un paziņu ģimeņu godos, kādus vēl pagājušā gadsimta 80. – 90. gados rīkoja nekur citur kā lauku mājās. Bērēs vai kāzās nevarēja iztikt bez R. Lakstīgalas ēst gatavošanas prasmes un padoma. Arī saviem trim bērniem garu garie kāzu galdi klāti lielā oša paēnā «Robežnieku» mājas pagalmā. Te rīkotas gardas maltītes saviem rudens darbu talciniekiem biešu un kartupeļu novākšanā. Līdzās padomju dzīvesveidam lauku viensētas ilgi glabāja sirsnīgo satikšanu, kad kaimiņš kaimiņam steidza palīgā, ja redzēja, ka siens aizlīs vai iestrēgs kādi citi darbi. Tādi ir arī «Robežnieku» ļaudis.
Kāds būtu koka stāsts?
Rasmas Lakstīgalas prieks ir ne tikai uzcienāt gaidītu vai nejaušu ciemiņu, bet kārtīgi to pabarot, jo viņas mājās zina silta zupas šķīvja un laba vārda vērtību. Kopsaimniecības ēdnīcā nostrādāti 20 gadi. Darbs darīts kopā ar cienījamām saimniecēm Lidu Četvergu, Annu Strazdiņu, Ritu Mucenieci, kopīgi domāts par gardām pusdienām jo daudzu cilvēku labsajūtai. Kolhoza bērni, vasaras darbos iedami, zināja, ka arī tad, kad pusdienlaiks ēdnīcā sen kā beidzies, saimnieces atradīs ko garšīgu bērniem šķīvī ielikt.
Varenajam osim pagalmā teju septiņdesmit gadu. Rasma atceras, kad pirmo reizi ieradusies «Robežniekos», tas bijis pavisam sīks kociņš. Varbūt oša stāsts būtu pavisam citādāks nekā mūsējais? Iespējams, tas zinātu atbildes uz tiem jautājumiem, kas palikuši Rasmai Lakstīgalai neatbildēti, kādam tuviniekam nepajautāti un palikuši kā mājas noslēpumi, kurus neviens vairs neuzzinās un neatminēs.
SKAIDROJUMS PAR ROBEŽĀM
Pagastu robežas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā saskanēja ar muižas zemes robežām, vai arī vairākām ne sevišķi lielām muižām bija viens pagasts.
1912. gadā Bauskas apriņķī bija divdesmit pagasti, viens no tiem bija arī Codes pagasts. Par noteiktas lauku teritorijas iedzīvotāju pašvaldības vienību pagasts kļuva tikai pēc Latvijas valsts izveidošanās. To noteica 1918. gada 4. decembrī pieņemtais likums par Latvijas pagastu satversmi. Apriņķī ietilpa Bauskas pilsēta un divdesmit viens pagasts, viens no tiem tiek minēts Codes pagasts.
1935. gadā Bauskas apriņķa Mežotnes pagasta platība bija 84,21 km², un tajā dzīvoja 1998 iedzīvotāji.
Codes pagasta teritorija 1935. gadā bija 73,9 km2, un tajā dzīvoja 1441 iedzīvotājs.
Pēc Otrā pasaules kara jau 1945. gadā, saglabājot pirmskara Latvijas iedalījumu apriņķos un pagastos, Bauskas apriņķa 20 pagastu vietā pēc PSRS parauga izveidoja 51 ciemu, kas skaitījās mazākā teritoriālā iedalījuma vienība. Savukārt 1949. gadā pagastus kā lieku teritoriālo vienību starp ciemiem un apriņķiem likvidēja vispār, vienlaicīgi vārdu «apriņķis» visā Latvijas teritorijā aizstājot ar vārdu «rajons».
