Bijušie rīdzinieki Sandris un Una Jermakovi kopš 2015. gada dzīvo Rundāles novada Pilsrundālē. Abi audzina trīs bērnus – divas meitas un dēlu. Ģimene par pārvākšanos uz laukiem prātojusi jau sen, līdz beidzot iecere īstenota. Laikraksts «Bauskas Dzīve» tikās ar Jermakoviem, un viņi, minot reālus piemērus, izvērtēja lauku un pilsētas dzīves plusus un mīnusus.
Jaunu darbu nebīstas
Sandris (37 gadi) ir Rīgā dzimis un audzis kopā ar jaunāko māsu. Pēc pamatskolas mācījies policijas skolā par kārtībnieku. Izglītoties turpinājis Rēzeknes robežsardzes skolā, uzreiz strādājis dienestā un septiņus gadus pavadījis Jūras robežsardzē. No matroža uzdienējies līdz kuģa stūrmanim. Lai vairāk nopelnītu, apguvis ūdenslīdēja kursu. Pienācis laiks, kad Sandris tomēr nolēmis pamest darbu. Vienu sezonu taisījis motorlaivas, vēlāk iestājies bezdarbniekos. Lai būtu kādi ienākumi, strādājis par kurjeru, vēlāk darbojies būvniecības nozarē. Pēc sešiem gadiem kļuvis par projekta vadītāju, taču krīzes dēļ projekts pēc kāda laika pārtraukts.
Sandris kopā ar paziņu izveidojis būvniecības uzņēmumu, bet laika gaitā sapratis, ka labāk saimniekot vienam. Gadu «atguvies», veicot «melno» darbu – bradājis pa būvlaukuma dubļiem, strādājis ar ekskavatoru. «Tas bija mazs «restarts». Šis laiks man nāca tikai par labu,» atzīst Sandris. Kādu laiku viņš strādājis Tallinā, bet tagad pilda projekta vadītāja pienākumus Vācijas uzņēmumā Rīgā.
Aktīvs dzīvesveids
Una Jermakova (36 gadi) dzimusi un augusi Krustpils novadā daudzbērnu ģimenē. Viņai ir vecāks brālis un jaunāka māsa. Tēvs nomiris ļoti agri, par bērniem rūpējusies mamma. Pēc pamatskolas Una ar draudzeni iestājusies policijas skolā. «Biju ļoti aktīva – dziedāju, dejoju un sportoju, un to daru joprojām,» teic U. Jermakova. Viņa iesaistījusies arī Zemessardzes pulciņos, piedalījusies nometnēs. Una mācījusies Latvijas Sporta akadēmijā un vienlaikus strādājusi par viesmīli smalkā restorānā.
Pēc studijām Valsts jaunatnes iniciatīvu centrā bijusi vecākā referente nometņu jomā – vadījusi kursus un nometnes. Vēlāk nolēmusi mācīties sporta katedrā par lektori. Tāpat kā Sandris, arī Una uzreiz ieguva amatu un strādāja par vispārējās fiziskās sagatavotības treneri koledžas studentiem. Amata pienākumus viņa pildīja deviņus gadus, pašlaik Una strādā Bauskas policijas iecirknī.
Izvērtē apstākļus
Sandris un Una iepazinušies policijas skolā. Draudzējušies septiņus gadus, 2005. gadā apprecējušies. Tajā pašā gadā piedzimusi meita Evelīna, 2011. gadā pasaulē nākusi Melisa, 2015. gadā – Rihards.
Pāris līdz 2005. gadam dzīvojis Rīgā, pēc tam četrus gadus Jūrmalā, galvaspilsētā Jermakovi atgriezušies 2009. gadā. «Dzīvojot Jūrmalā, bija grūti tikt līdz veikalam, izņemt bērnu no dārziņa un atvēlēt laiku hobijiem,» stāsta Una.
Jau kopdzīves sākumā abi zināja, ka vēlas dzīvot laukos. Pāris sācis eksperimentēt – visur, kurp devušies, mērījuši attālumu un ceļā pavadīto laiku līdz Rīgai. Par Pilsrundāli Jermakovi uzzinājuši no radinieka. «Sākām rēķināt, cik ilgs laiks pavadīts ceļā, ko te var darīt brīvajā laikā, kas notiek blakusnovados,» stāsta Sandris.
Jermakovi uz laukiem pārcēlušies galvenokārt bērnu dēļ. «Sandris Rīgā stundas «bastoja» jau ceturtajā klasē. Es pirmo lekciju neapmeklēju policijas skolas trešajā kursā. Te arī ir atšķirība starp lauku un pilsētas skolēnu,» pārliecināta Una.
Laukos draudzīgāki
Sandris un Una dzīvei laukos saskata vairāk plusu nekā mīnusu. Ļaudis te ir draudzīgāki, tendēti uz kooperāciju. «Rīgā ar kaimiņu dzīvojām vienā mājā, bet uz darbu braucām atsevišķi. Piedāvāju to darīt kopā, bet nepiekrita. Laukos daudzi samet naudu degvielai un brauc reizē,» novērojis Sandris.
Te ir drošāk nekā pilsētā. «Mazāk iedzīvotāju un iespēju, ka bērniem kāds nodarīs pāri. Arī satik-sme nav intensīva, un OCTA mūsu auto tagad lētāka, jo dzīvojam laukos, kur mazāks risks notikt ceļu satiksmes negadījumiem,» analizē Una. Arī īpašums un mantas laukos ir lielākā drošībā nekā pilsētā. «Rīgā viss, kas nav piesiets, var pazust. Gribēju uzlikt pastkastītei atslēgu, bet, kad ieraudzīju, ka nevienam citam nav, nolēmu neizcelties,» smaidot saka Sandris.
Laukos vasarā ir lielākas iespējas strādāt. «Te bērnu var nodarbināt uz katra stūra. Pilsētā pusaudžiem darbu reti dod, bet laukos visi ir priecīgi par palīdzīgu roku,» uzskata Sandris.
Unu priecē brīvā laika pavadīšanas iespējas: «Stadions visiem ir brīvi pieejams. Rīgā par visu jāmaksā. Laukos viss kā uz paplātes. Pāris draugu pat neticēja, ka tā tiešām ir.»
Jermakovi bijuši patīkami pārsteigti, ka skolēnu autobuss bērnus uz un no bērnudārza atved un aizved konkrētā laikā. «Tas krietni atvieglo dienas plānošanu,» nosaka Una. Par lauku dzīves plusu ģimene uzskata arī periodu, kurā jaunienācēji tiek «palikti zem lupas». «Visi par visiem visu zina, kas, mūsuprāt, nav slikti. Tā ir vieglāk risināt situācijas, nonākt pie sadarbības. Laukos cilvēki cits pret citu nav vienaldzīgi,» vērtē Jermakovi.
Pašvaldība strādā cilvēkiem
Ģimene slavē Rundāles novada pašvaldību, tās vadītāju un darbiniekus. Galvaspilsētā pašvaldības komunikācija ar iedzīvotājiem bijusi niecīga, laukos tā ir efektīva un ar atgriezenisko saiti. Tā kā abām meitiņām ir redzes problēmas, vecāki priecājas par vienreizēju iespēju iegādāties brilles ar 50 eiro atlaidi, ko nodrošina pašvaldība. Kā lielu ieguvumu vecāki vērtē arī skolēnu iespēju, labi mācoties, saņemt stipendiju. «Pašvaldība ir ieinteresēta kalpot tautai, lai tā paliktu laukos un nepamestu novadu. Te cilvēks ir primārais. Vadība apzinās, ka mēs esam nodokļu maksātāji, kas nodrošina pašvaldībā ienākumus un ierēdņu algas. Novada vadītājs nevairās komunicēt ar iedzīvotājiem, un seko reāla rīcība,» ir pārliecinājies Sandris.
«Rīgā spuldzīti kāpņu telpā maina nedēļām. Te elektriķis konstatē problēmu, es ziņoju pašvaldībai, un tā atsūta strādnieku. Tas pats bija ar āra trenažieru izbūvi. Pamanījām, ka armatūras gabali izlīduši no zemes. Pašvaldība mani uzklausīja, un drīz vien jau strādnieki steidza kļūdu labot,» priecīga Una.
Pāris mīnusu
Lauku dzīvei ir arī trūkumi. Ir ierobežots pakalpojumu klāsts. «Nesakām, ka kvalitāte ir zemāka nekā pilsētās, bet pilsētā tomēr strādā labākie speciālisti. Es matus griežu tepat, sieva brauc uz Rīgu. Arī ārsta pakalpojumus izmantojam Rīgā, bet tikai tādēļ, ka tur iegūstam operatīvu informāciju. Mēs nešaubāmies par mūsu ģimenes ārsta spējām, bet analīžu rezultātus ģimenes dakteris man nevar nosaukt 20 minūtēs,» teic Sandris. Arī apģērbu ģimene pērkot Rīgā vai internetā, kur lielāka izvēle.
Una par lauku dzīves mīnusu uzskata pirmsskolas izglītības iestādes darba laiku: «Rīgā bērnudārzs atvērts no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā, te – no pusastoņiem. Tā pusstunda vecākiem var būt izšķirīga dienas ritējumā.»
Laiks, lai iejustos
Atnākot uz laukiem, vecākiem un meitai Evelīnai bijis grūti izprast skolas politiku, problēmas sagādāja iejušanās skolēnu vidū. «Mēs neatbal-stām skolotāju un vecāku «čupošanos», kad kādā jautājumā pedagogs «piever acis». Rīgā šī problēma nav tik izteikta, tur ar vecākiem neauklējas. Te cits citu pazīst un negrib konfliktēt, tāpēc bieži izliekas problēmu neredzam. Jābūt objektivitātei. Esam priecīgi, ka Pilsrundāles vidusskolā, kur mācās mūsu meita, saziņa ir krietni uzlabojusies un pedagogi ieklausās vecākos, kas sekmē atgriezenisko saiti. Esam nonākuši pie kopsaucēja,» stāsta vecāki.
Evelīnai ir 12 gadu. Viņa trenējas vieglatlētikas nodarbībās Bauskā, ir sajūsmā par iespēju darboties Rundāles novada mūzikas skolā. «Gribēju Bauskā apmeklēt hiphopa dejas, bet tās te var apgūt tikai vienā vietā pie viena pedagoga. Rīgā ir vismaz trīs vai četras vietas, no kurām izvēlēties tīkamāko,» prāto Evelīna.
Pirmajā gadā meitenei iejusties kolektīvā bijis ļoti grūti. «Runājām ar skolotājiem un bērnu vecākiem un veiksmīgi radām risinājumu, kaut sākumā likās, ka tas būs neiespējami,» neslēpj Evelīnas vecāki. «Tagad man patīk te dzīvot un mācīties. Esmu sadraudzējusies ar skolasbiedriem, viss ir lieliski,» saka Evelīna.
Bērnu nogādāšana uz pulciņiem laukos ir vienkārša. «Rīgā Evelīnu vienu uz ielas nelaižu. Te no skolas atnākt uz mājām ir tīrais nieks. Kooperējamies ar kaimiņiem un uz maiņām bērnus vedam uz treniņiem Bauskā,» saka Una.
Jāsper drosmīgs solis
Sandris ar Unu mudina cilvēkus pārcelties uz dzīvi laukos. «Tagad draugus, ar kuriem dzīvojām vienā mājā Rīgā, satiekam Pilsrundālē biežāk nekā toreiz, kad mums bija viena kāpņu telpa,» saka Sandris. «Radi un draugi izskata piedāvājumus pārcelties uz laukiem, arī Pilsrundāli. Tas ir milzu solis, kas prasa drosmi, tomēr ir tā vērts.»
Sandris uzteic lauku ļaudis par viesmīlību un laipnību. Viņš, kā Rīgā ierasts, visur iet «ar maku pa priekšu»: «Redzu, ka kaimiņam ir daudz zirņu. Eju klāt un prasu, vai varu par piečuku salasīt. Šis brīnās, vai es traks. Izrādās – viņš tos neuzskata par smukiem, tāpēc iesaka: «Brauc uz priekšu, ej vagā un lasi, cik vajag! Un to piečuku bāz atpakaļ makā!» Šādas situācijas ļauj novērtēt lauku cilvēku labestību, kas iedvesmo uz tādu pašu rīcību un ikdienu padara laimīgāku. Rīgā par to var tikai sapņot.»
Arī kaimiņu būšana laukos ir izteikta. «Zināju, ka kaimiņam ir skrūves, kādas man vajag. Pajautāju, vai var iedot. Viņš padeva garāžas atslēgas un sacīja, lai pats eju un skatos. Tāda uzticēšanās iespējama tikai laukos,» pārliecināts Sandris.
Jermakovi mudina citus uzdrīkstēties – kamēr jauni, jāmēģina! «Cilvēki bieži nobīstas spert izšķirošo soli. Arī mēs baidījāmies, bet ir jāriskē. Lauku dzīvei ir vairāk plusu nekā mīnusu,» uzskata Una.
PRAKTISKS PIEMĒRS
Sandris aplēsis, ka ceļā no Pilsrundāles līdz Rīgai pavada desmit minūtes ilgāk, nekā veicot ceļu no Mežciema uz Mārupi, kā tas bijis agrāk. Arī degvielas ziņā zudums ir niecīgs, jo pa maģistrāli auto ripo vienmērīgi. Rīgā veikala apmeklēšanai vajag ilgu laiku. Ir milzīgas rindas un sastrēgumi autostāvvietās. Lai iepirktos Bauskas «Rimi» vai Pilsrundāles veikalā, pietiek ar piecām minūtēm. Rīgā uz veikalu parasti gājuši vēlu vakarā, jo tad mazāk cilvēku.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
